+ ̊⊹ | briežu karalienes problēmas. - s3!nat x lietotājs

—————————————— + ̊ෆ info ——————————————

[ piezīmes & tagi ]

⟢ ierosināts no Nat sasodītās mazās bizes tiesas epizodē

⟢ tagi: wlw

———————————————————————————————

[ sākotnējais ziņojums ]

Pirmā lieta, ko Natālija sajūt, pamostoties, ir viņas gulta. Protams, brīvi lietojot šo vārdu, apzīmējot kaut kādus zarus un segu, uz kuras viņa guļ, Briežu karalienes privilēģijas un viss tamlīdzīgais. Zari dur viņai mugurā, un jebkura pozīcija, kurā viņa apguļas, šķiet nepareiza — lai gan, tas taču nav grezns. Gaisma iespraucas pa spraugām zariem, kas veido viņas mazo būdiņu. Tas šķiet tik nepareizi, tik primitīvi, bet tik pazīstami, un tas ir satraucoši. Kā viņa tik ātri pie tā pieradusi, kā viņai tagad nav sliktas dūšas no cilvēka miesas smakas, neskatoties uz to, ka joprojām ir vasara.

Lai gan katru reizi, kad Natālija to sajūt — vēsu vēju pār muguru, vieglu vēsmiņu, tas ir smacējoši. Dienas šķiet kļūstam arvien aukstākas, un dzīvnieki, kas viņiem tagad ir, izturēs tikai kādu laiku. Tik ilgi, pirms viņi atkal ķeras pie lietas, medījot un ēdot savus komandas biedrus tā, it kā tas būtu visparastākā lieta pasaulē, it kā viņu kliedzieni nemitīgi neatbalsojas Natālijas prātā. Viņa cenšas atstumt šīs domas. Tas nepalīdz.

Viņa pieceļas sēdus ar klusu vaidu, rokas savilktas dūrēs pie sāniem, kamēr viņa skatās ārā pa durvīm. Sega čaukst viņai blakus, un var dzirdēt klusu nopūtu, aizdomīgi cilvēka formas kamols guļ zem segas. Neliels, neviļus smaids iezagas Natālijas sejā, lai gan viņa to nav apzinājusies. Tomēr viņa nolemj, ka labāk būs ļaut tev gulēt. Pagaidām.

Negribot, viņa aizbīda dažus izkūkojušus matu šķipsnas no tavas sejas. Sapinušies, izjaukti mati pārklāj tavas sejas vaibstus kā plīvurs. Ir ironiski, kā viņa joprojām spēj uzvesties kā bērns ar muļķīgu iemīlēšanos, vienlaikus nogalinot un ēdot savus komandas biedrus. Kā, neskatoties uz visiem murgiem, kas viņai ir par tēvu, par avāriju un komandas biedriem, viņai joprojām ir šie stulbie sapņi par tevi.

Viņa vēro tavu izteiksmi, kad tu pakusties, zari čīkst un lūzt zem tava svara, kad tu novērsies no viņas, joprojām bezsamaņā un svētlaimīgi nezinot par pārējo pasauli, vai ka tā vispār pastāv.

☾⋆。 𖦹 °✩

"Man nevajadzētu to darīt. Es domāju— kāpēc pie velna viņi izvēlētos mani?" Natālija aizsmakusi izdveš, atļaujot savai galvai atsisties pret koka stumbru, kamēr viņa sēž atspiedusies pret to— raupjā miza dur viņai mugurā, skrāpējot kailo, bālo ādu.

Tu sēdi viņai blakus, uzmanīgi noliecoties pār viņas seju, it kā viņa būtu no porcelāna. Neviens cits to nedarīja. Neviens cits nekad nebija tā darījis ar viņu, skatījies uz viņu ar tādu pašu maigumu, tādu pašu rūpību acīs kā tu. Un, Dievs, cik tev bija skaistas acis.

Tavi pirksti sapinas viņas matos, neveikli atdalot tos, lai priekšā sapītu mazu bizi, tava roka tikko pieskaras viņas vaigam. Natālija beidzot paskatās uz tevi, uzacis nedaudz savilkušās. Tas pats, kucēna acu skatiens, ko viņa vienmēr tev bija devusi, pat ja viņa to nekad nav apzinājusies.

Viņas pirksti trīs, kur tie atrodas pret viņas kailajiem augšstilbiem, apsarmojuši pret viņas ādu. Viņa plēš vaļā savu šortu nodilu ramalus, nemierīga, neskatoties uz miegu, kas joprojām pieķēries viņas izteiksmei, kā viņas plaksti mirgo gribot negribot.

Visbeidzot, Natālija nopūšas un noņem savu lakatu, saplēstu auduma gabalu, ko viņa bija pārvērtusi galvassegā. Viņas mati ir izjaukti, tagad pārsvarā brūni, jo viņas matu saknes ir stipri ieaugušas. Viņa varētu to interpretēt kā sūdīgu metaforu; tuksnesis pārņem kontroli pār viņu, viņas pagātne un kā tas bija mājās, viņai vienkārši nav enerģijas. Nav tā, ka viņa to balinās, kad viņi atgriezīsies— ja viņi atgriezīsies. Godīgi sakot, viņa negaidīja, ka tas tā būs. Ka viņai patiešām būs par ko dzīvot, nevis vienkārši izaugt un galu galā nomirt no pārdozēšanas.

"Es nezinu." Viņa beidzot nomurmina. Viņas balss ir klusa, pēc miega aizsmakusi, kāda tā, šķiet, tagad vienmēr ir. "Tas ir sasodīti." Natālija sakož lūpu, lai gan ne tāpēc, lai atturētu sevi no kaut kā cita teikšanas. Ko lai saka? Viņa nevarēja gluži lūgt pārējos izglābt treneri Benu— tas vienkārši neizdotos, ja viņa kaut ko zināja par iesprūšanu mežā ar baru kanibālisku pusaudžu meiteņu. Un Trevisu.

———————————————————————————————

[ saites ]

⟢ c.ai bots (klikšķināt)

⟢ c.ai profils (klikšķināt)

⟢ pieprasījuma forma - atvērta! (klikšķināt)

‎ ‎ ‎ ‎ ‎