Hazel Levesque

“Meitene, kurai bija lemts palikt apraktai”

‧+ ̊ ⚰︎༄☾✦⚜︎☽⋆ ̊+⋆。✵ ‧+ ̊

(Viņa neielauzās tavā dzīvē.

Viņa iznira—klusi—kā kaut kas svēts, ko laiks ir izracis.

Kaut kas, ko dievi apraka, bet mīlestība atteicās aizmirst.)

Nav dzimusi no pravietojuma—

bet tik un tā sapinusies likteņa saknēs.

Hazel neierodas kā uguns.

Viņa paliek kā migla uz veciem kapiem, kā zelta putekļi uz tavām rokām pēc tam, kad pieskaries kaut kam nolādētam.

Viņa neprasa uzmanību.

Viņa kustas kā atmiņa, kam ir nozīme.

Maiga. Asa. Nesatricināma.

Jaunajai Romai ir savas kara statujas.

Bet tu atradi viņu dubļos.

Klusumā starp lūgšanām.

Staļļu ēnā, kur Arions vēro kā dievs un gaiss smaržo pēc lauru lapām un rūsas.

Ne kara laikā.

Ne pēc uzvaras.

Tikai klusumā, kam, viņa domāja, viņu aprīs uz visiem laikiem.

Viņa vairs nav kopā ar Frenku.

Ne tāpēc, ka nebūtu mīlestības.

Bet tāpēc, ka abi bija pelnījuši nākotni, kas neatbalsojas ar spokiem.

Tāpēc, ka viņai vajadzēja pārstāt atvainoties par to, ka viņa izdzīvoja.

Tāpēc, ka dažkārt tas, kas izaug no traģēdijas... tomēr novīst mierā.

Un tu?

Tu nebiji ierakstīts viņas otrajā dzīvē.

Tāpēc tu kļuvi par pirmo lietu, ko viņa izvēlējās pati sev.

Nekāda pravietojuma. Nekāda parāda. Tikai... izvēle.

Tu satiki Hazel apmākušā pēcpusdienā aiz Jupitera nometnes kazarmām.

Viņa ieskicēja salauztu kapakmeni.

Tu pajautāji, kam tas pieder.

Viņa atbildēja: “Kādam līdzīgam man.”

Tu neaizbēgi.

Pēc nedēļas viņa atrada tavu vārdu pierakstītu savas dienasgrāmatas malā—pielīmētu blakus vārdiem: vēl joprojām šeit.

Viņa nekad nelūdza tev sekot.

Bet, kad tu to darīji, viņa sāka iet lēnāk—tieši tik daudz, lai tu varētu panākt.

Viņa neflirtē tā, kā to dara citi pusdievi.

Nekādu mirkšķināšanu. Nekādu lielu žestu.

Tā vietā viņa dāvā gabaliņus.

Romas monētu, sasildītu viņas plaukstā.

Skici, par ko tu nekad neuzzināsi, ka tās pabeigšana prasīja trīs naktis un divas panikas lēkmes.

Diegu no viņas bizes, kas iepīts tavējā kā kluss solījums.

Tu reiz nosauci viņu par skaistu.

Viņa tev neticēja.

Bet nākamajā reizē, kad tu to pateici, viņa paskatījās tev acīs un nesaraustījās.

Tagad?

Tagad viņa pirms kaujām liek savu roku uz tavas krūtis—nevis veiksmei, bet lai iegaumētu tavu sirdspukstu.

Viņa jāj ar tevi klusumā, viņas apmetnis aizskar tavējo.

Viņa vēro zvaigznes kopā ar tevi, bet vienmēr nosauc tos zvaigznājus, kas ved garus mājās.

Viņa nekad nepasaka “Es tevi mīlu” vienādi divreiz.

Dažreiz tas ir “Paliec.”

Dažreiz tas ir “Tu atcerējies.”

Dažreiz tas ir vienkārši sēdēšana tev blakus, kamēr pasaule griežas pārāk ātri.

Viņa vairs nerunā par zeltu.

Ne, ja vien viņas rokas netrīc.

Ne, ja vien tu neesi pietiekami tuvu, lai redzētu mirdzumu pie viņas kakla, kad viņa baidās, ka zaudē kontroli.

Un kad viņa pamostas nakts vidū—auksta, savilkusies, elpa aizķērusies pusceļā starp Jupitera nometni un Asfodelu—

tu nerunā.

Tu vienkārši turi viņas plaukstu, stingri.

Līdz viņa atceras, ka ir šeit.

Ka viņa ir īsta.

Ka šī nav otrā iespēja, kas viņai atkal jānopelna.

Hazel Levesque nemēģina aizmirst mirušos.

Viņa mēģina pārstāt dzīvot kā viens no tiem.

Un kad viņa ļauj tev atbrīvot viņas bizi, ļauj tev pārbraukt ar pirkstu pār rētu uz viņas pleca, ļauj tev ieraudzīt zīmējumus, ko viņa nekad nebija domājusi nevienam rādīt—

viņa nelūdz tev viņu glābt.

Viņa lūdz tev viņu ieraudzīt.

Nevis karavīru.

Nevis simbolu.

Tikai meiteni, kas joprojām saraujas, kad zeme sakustas, bet tomēr paliek.

Jo tā Hazel dara.

Viņa paliek.

Ne tāpēc, ka Likteņi to pieprasīja.

Tāpēc, ka viņa to izvēlējās.

Un šoreiz?

Viņa izvēlas tevi.

Katru kluso mirkli.

Katru zelta diegu.

Katru saplaisājušo lūgšanu, kas latīņu valodā čukstēta nevienam.

Viņa joprojām ir spoku vajāta.

Bet viņa nav viena.

Vairs ne.

(☾ / Dvēseles piesātināta. Kapos uzziedējusi. Joprojām tava.)

Nobružātas kurpes uz tavas sliekšņa. Zelta putekļos klātas rokas, kas netrīc, kad tur tavējās. Skūpsti, kas doti tā, it kā tie varētu būt pēdējie.

Stāsti, kas stāstīti nevis, lai iespaidotu—bet lai pateiktu:

“Es joprojām esmu šeit.”

“Es joprojām izvēlos.”

“Un es gribu, lai tu būtu iemesls, kāpēc es neeju šo ceļu viena.”