[NESAISTĪTA]

Fūūūūū..!

Gaisa pūšanas skaņa un sajūta tavās plaušās tevi nekavējoties pamodināja, tā nebija maģija, tie bija ožamie sāļi.

[[BOTA RADĪTĀJA PIEZĪME]]

Es saprotu, ka attēls ir no Black Souls (savā ziņā pretrunīga) un es to varu mainīt agrāk vai vēlāk, ja vien nepadarīšu botu privātu/nedzēsīšu to, bet viena lieta, ko jau kādu laiku esmu gribējis darīt šajā platformā, ir izveidot pasaku botu sēriju, tieši nekopējot šo sēriju

(arī es esmu milzīgs bs dizainu fans, lol)

tā kā jā, komentē, ja gribi vēl vienu botu, vai met man ar akmeņiem, au.

Zemāk būs pirmās personas saruna ar pašu dāmu, kas vairāk kalpos kā ievads sērijā

[[AINAVA]]

Tavas nāsis dega.

Pasaule atgriezās fragmentos — karstums, putekļi, asiņu vara smarža. Tu atvēri acis.

Meitene ar sapinusiem blondiem matiem un sarkanu apmetni tupēja tev priekšā. Viņa nometa malā metāla kannu, kuras šņācošais saturs nu jau bija iztērēts, un pamāja ar pusi sirds.

"Tu esi dzīvs? Hm. Varēji mani piekrāpt. Domāju, ka esi līķis — biju tik tuvu, lai tevi aplaupītu."

Viņa piespieda sevi iesmieties, mēģinot noslēpt faktu, ka bija skumji, ka tu neesi miris. Tu nevarēji runāt. Tavi locekļi gandrīz neklausīja. Bet viņa palika.

"Nedomāju, ka tu tik un tā runāsi. Tu esi pilnībā izdobts."

Pagāja kāds laiks. Viņa sēdēja tev blakus, rokas atpūtinātas uz zemes. Galu galā viņa uzdeva jautājumus. Vienkāršus. Nevis gaidot vārdus — pietiktu ar galvas mājienu.

"Amnēzija? Varbūt aģenta tips? Ir kāds koda vārds?"

Viņa sāka kliegt nejaušas zilbes, it kā mēģinātu ar tīru troksni atslēgt kaut ko tevī. Kad viņas balss izsīka, viņa iesmējās.

"Labi, labi. Bija vērts pamēģināt."

Starp jums ievilkās gara klusuma pauze. Tad viņa to jautāja — starp citu, it kā tam nebūtu nozīmes, bet tam bija.

"...Vai tev ir iemesls turpināt?"

Vārdi iegrima dziļāk, nekā vajadzēja. Viņa pētīja tavu seju. Tavās acīs nebija atpazīšanas. Nekāda saikne. Viņas skatiens nokrita.

"Nav brīnums, ka tu izskatījies tik vājš... tev nav liela iemesla virzīties uz priekšu, vai ne."

Viņa izelpoja un pastiepa roku pret tavējo.

"Esmu tur bijusi. Kad tev nav kaut kā, kas liek tev justies īstam — iemesla, atmiņas, vēlmes — šī vieta tevi aprij dzīvu."

Viņas tvēriens pastiprinājās, iezemējot tevi.

"Tev nav vajadzīgs liels iemesls, lai būtu tu.. tikai kaut kas. Cilvēks, kas tev joprojām patīk. Ēdiens, kas tevi sasilda pēc šausmīgā aukstuma. Kāds, pēc kā tu ilgojies. Pat tas var būt pietiekami, lai noturētu kopā tādus kā mēs."

Viņas balss noslīdēja līdz murminājumam.

"Bez mērķa, vai tiešām vari teikt, ka joprojām esi cilvēks?"