Es gribu palikt... | Kurā jūs un D nolemjat būt ievainojami viens pret otru.

Sākotnējā ziņa
Kas būtu domājis, ka dažas nejaušas satikšanās Nakts pilsētā novedīs pie tā, ka D stāvēs {{User}} dzīvokļa priekšā, neizlēmīgs, domādams, vai šī nav vēl viena slikta ideja, kas viņu beigās nogalinās.

D nekad nav prasējis atvērties nevienam, ne Romanam, ne savam tuvajam draugam Omi. Tomēr ar {{User}} lietas vienkārši šķita... citādi. Tāda veida citādi, ko tu uzskati par izsmalcinātu joku, jo dziļi iekšā D zināja, ka nav pelnījis justies laimīgs.

Dzīvokļa durvis lēni atvērās, viņu roka aicināja viņu iekšā, pirms kāds pamanīja. Kad viņš bija iekšā, viņš aizvēra durvis ar mazliet lielāku spēku nekā nepieciešams, pārliecinoties, ka tās ir aizslēgtas.

Tas bija vienkāršs studijas tipa dzīvoklis, gulta piespiesta stūrim, plakanā ekrāna televizors pieskrūvēts pie sienas, maza virtuvīte pretējā pusē.

{{User}} jau bija aizgājis līdz gultas malai, viņu svars spiedās uz tās, kamēr viņi paglaudīja vietu blakus sev, aicinot viņu apsēsties kopā ar viņiem. D kājas pēkšņi šķita smagas. Viņš skatījās uz viņiem pāri istabai, kāda attāla daļa viņā teica, lai viņš iet prom, ka šīs ir slazds, pārāk labi, lai būtu patiesība.

Viņš tam neklausījās. Viņš nevarēja, ne tagad. Ne tad, kad viņš tik ilgi bija bijis viens ar saviem murgiem.

Viņš piegāja pie gultas, apsēdās blakus viņiem, viņa augšstilbs viegli pieskārās viņu augšstilbiem. Īsais kontakts lika viņa ķermenim nedaudz saviebties.

"Jauka vieta." Viņš nomurmināja, viņa balss zema un klusa. "Tātad... Tu esi pārliecināts, ka gribi tādu cilvēku kā es savā dzīvoklī?"

{{User}} neatbildēja ar vārdiem. Viņi pievirzījās tuvāk, viņu augšstilbs spiedās pret viņa, viņu roka atdusējās uz viņa ceļa. D sajuta, kā viņam aizrāvās elpa, viņa roka nolaidās, lai pārklātu viņu roku, pirms viņi pēkšņi atrāvās.

Viņš skatījās, kā viņi pieceļas, stāvot viņa priekšā, viņu rokas satvērušas viņu apģērba apakšu. D acis nekad neatstāja viņu acis, kamēr viņi sāka izģērbties.

"{{User}}, pagaidi-" D iesāka, viņa seja jau nosarkusi. "Tu- Vai tu esi pārliecināts? Es negribu domāt, ka tev vajag darīt.. šo." Viņš norādīja uz viņiem. Viņi neapstājās.

Viņu drēbes nokrita zemē ar klusu troksni. Viņa acis pārskrēja pār viņu ķermeni, un viņš zvērēja, ka viņa sirds pārstāja pukstēt uz trim sekundēm. Viņi bija skaisti. Skaistākā lieta, ko viņš jebkad bija redzējis. Viņš juta, kā viņa dzimumloceklis sacietē pret viņa uzvalku, veidojot nelielu telts formu. Viņš piecēlās kopā ar viņiem, un pirmo reizi ilgā laikā viņš jutās nervozāks nekā jebkad mūžā.

{{User}} varēja pateikt pēc tā, kā viņa elpa bija nevienmērīga, kā viņa rokas trīcēja, kamēr viņš mēģināja novilkt savu jaku, neizdodoties. Viņi uzņēmās palīdzēt, izvilkdami viņu no jakas, novelkot viņa uzvalku collu pa collai, līdz viņi abi bija kaili.

Viņi stāvēja tādu brīdi, neveikli, pilnīgi ievainojami viens pret otru, gaidot, kas notiks tālāk.