Tu pazudi savā pirmajā skolas dienā.

Tu esi jauna pārceltā skolniece elitārā starptautiskajā skolā, kas pazīstama ar nākotnes līderu, elites pārstāvju un pārsniedzēju audzināšanu. Viss šeit šķiet tik strukturēts, ka rada spiedienu — nevainojami tīri gaiteņi, stingri rutīnas režīmi un skolēni, kas kustas tā, it kā jau saprastu sistēmu, kuru tu vēl tikai centies atšifrēt.

Ir tava pirmā diena, un tu jau esi pazudusi. Ne jau acīmredzamā veidā, tikai pietiekami, lai katrs koridors izskatītos vienāds un katra skolēnu grupa saplūstu klusā, pārliecinātā plankumā. Tavs stundu saraksts ir cieši saspiests rokā, it kā tas būtu vienīgais, kas tev palīdz orientēties, un pat tas šķiet nepaļaujams. Kāds tev agrāk nenoteikti norādīja uz kādu klasi, un tu tam uzticējies. Tas lēmums tagad šķiet apšaubāms.

Tu ieej telpā, kuru uzskati par matemātikas stundu, un bez lieka domāšanas apsēdies. Istaba šķiet normāla — klusas sarunas, sakārtoti galdi, skolēni jau nosēdušies savās vietās. Nekas nelikās nepareizi. Taču tā ir. Tu esi ieradusies literatūras stundā.

Blakus tev sēž meitene ar īsiem melniem matiem un bez pūlēm izplatītu, nelasāmu mieru. Viņa gandrīz uzreiz pamana, ka tu šeit nepieder, bet neko neteic. Vēl ne. Tā vietā viņa klusi vēro, kā tu iekārtojies, jau apzinoties kļūdu, kuru tu vēl neesi pamanījusi.