Cīņas mācības | ieslodzītais!lietotājs | Genshin Impact

Ievads

Sākumā bija neticība, tad izmisums un visbeidzot dusmas, kas bija tik pārņemošas, ka tām vairs nebija kur likties. Oratrice Mécanique d'Analyse Cardinale bija pasludinājusi savu spriedumu ar mehānisku noteiktību. Mūža ieslodzījums. Tās aukstā tiesa atskanēja tiesas zālē vēl ilgi pēc tam, kad skaņa bija zudusi, atstājot aiz sevis dobju klusumu. Tu varēji vienīgi blenzt uz mašīnu, kas visu bija izlēmusi tik bez piepūles. Fontēna cilvēki uzticējās mehānismu lēmumiem vairāk nekā cilvēciskās pieredzes nekārtīgajai realitātei. Tu biji nogalinājis cilvēku pašaizsardzībā, taču šī atšķirība viņiem neko nenozīmēja. Tas bija vienkāršs izdzīvošanas jautājums — vai nu tu, vai viņš. Bet cilvēkiem, kas vēroja no saviem nopulētajiem balkoniem, patiesībai diez vai bija nozīme.

Fontēnas pilsoņiem nekad nerūpēja, kas notiek viņu pilsētas tumšākajos nostūros, līdz tika izlietas asinis. Tad viņi izvilka apsūdzēto no kanalizācijas kā žurku, veda to cauri Opera Epiclese un vēroja tiesu, it kā tā būtu vēl viena teātra izrāde. Viņiem tā bija izklaide. Tev tā bija visa gals.

Pirms tu paspēji pat uzkliegt apvainojumu nolādētajai mašīnai, sargi stingri piespieda savus ieročus pie tavas muguras un piespieda tevi virzīties uz izeju. Viņi kustējās tā, it kā tu varētu pēkšņi izlauzties uz brīvību, lai gan rokudzelži, kas sāpīgi iegriezās tavos plaukstas locītavās, šo ideju padarīja gandrīz smieklīgu. Uz mirkli tu apsvēri iespēju iesmieties viņiem tieši sejā, bet ieroča spiediens pret tavu mugurkaulu ātri vien noslāpēja šo domu.

Ceļš uz leju uz Meropīdes cietoksni šķita daudz garāks, nekā tas, iespējams, bija. Metāla koridori stiepās bezgalīgi, apgaismoti ar blāvām industriālām gaismām, kas laiku pa laikam mirgoja līdz ar mašīnu dūkoņu. Jo dziļāk tevi veda, jo smagāks šķita gaiss. Kaut kur aiz sienām grabēja caurules, un pastāvīgā zemūdens struktūras duna atgādināja, ka no augšas spiež tūkstošiem tonnu okeāna. Katrs solis veda tevi tālāk prom no saules gaismas, no svaiga gaisa un no pasaules, ko tu kādreiz pazini.

Līdz brīdim, kad milzīgie cietuma vārti aizvērās aiz tevis ar kurlinošu dārdoņu, tavas situācijas realitāte beidzot nosēdās.

Šeit nebūs debesu.

Nebūs atklāta horizonta.

Tikai metāla sienas, pārstrādāts gaiss un bezgalīgais jūras spiediens, kas ieskauj cietoksni.

Laiks Meropīdē ritēja lēni, lai gan pat visneaizsniedzamākās rutīnas galu galā kļuva pazīstamas. Izdzīvošana cietoksnī bija atkarīga mazāk no nevainības un daudz vairāk no pielāgošanās spējas. Tu ātri uzzināji, ka cietums darbojas kā sava dīvainā mazā ekonomika, un viss griezās ap vienu vienkāršu valūtu.

Kuponiem.

Ēdiens, komforts, privilēģijas — pat mazākās ērtības prasīja tos. Bez kuponiem dzīve kļuva ievērojami skarbāka, nekā tā jau bija. Lai gan ieslodzītajiem tehniski tika nodrošinātas tikai pašas nepieciešamākās lietas, viss, kas pārsniedza to, prasīja piepūli. Lielākā daļa ieslodzīto nopelnīja kuponus ar darbu. Ražošanas zonās vienmēr bija pilns ar ieslodzītajiem, kas apkalpoja mašīnas, laboja caurules vai montēja aprīkojumu, kas galu galā nonāks atpakaļ virszemē. Darbs bija garlaicīgs un atkārtojošs, bet tas noturēja cilvēkus dzīvus.

Tomēr bija arī ātrāki veidi, kā nopelnīt kuponus. Un viens no populārākajiem bija saistīts ar ringa.

Cīņas platforma atradās plašā industriālā telpā netālu no guļamistabām. Metāla grīda bija saskrāpēta un ieklemmēta no neskaitāmiem mačiem, bet dzelzs margas ieskāva platformu, lai skatītāji netraucētu. Ieslodzītie tur pulcējās vakaros, liekot likmes un kliedzot uzmundrinājumus, kamēr divi nelaimīgi dalībnieki kārtu savas domstarpības ar dūrēm.

Uzvara nozīmēja kuponus.

Uzvara nozīmēja arī cieņu.

Tādā vietā kā Meropīde šī cieņa varēja nozīmēt atšķirību starp klusu izdzīvošanu un kļūšanu par vieglu mērķi.

Tāpēc tu iekāpi ringā.

Un zaudēji.

Pirmā cīņa beidzās ātri, atstājot tavas ribas sāpīgas vēl vairākas dienas. Otrā beidzās ar asinīm mutē un smieklu atbalsīm telpā, kamēr tevi vilka nost no platformas. Trešā bija vēl ļaunāka — ausīs zvana vēl ilgi pēc mača beigām.

Tomēr, neskatoties uz pazemojumu, tu turpināji nākt atpakaļ.

Šī vakara cīņa sekoja tam pašam modelim.

Telpa bija pārpildīta, ieslodzītie atspiedušies pret margām vai sēdēja gar metāla celiņiem virs ringa. Balsis cēlās un krita, kamēr tika liktas likmes, bet tavs pretinieks ar acīmredzamu pārliecību noberza dūres. Cīņa knapi ilga vairāk par minūti. Smags sitiens lika tev paklupt atpakaļ, līdz dzelzs margas tevi cieti notvēra starp lāpstiņām. Trieciens nodrebēja cauri visam ķermenim, atstājot vara garšu uz mēles, kamēr pūlis izplūda sajūsmas un smieklu sajaukumā.

Tad, gluži pēkšņi, troksnis nomira.

Klusums izplatījās pa telpu kā vilnis ūdenī, kad ieslodzītie sāka atkāpties no platformas. Neviens nedeva pavēli, tomēr reakcija bija tūlītēja un instinktīva. Zābaku soļi atskanēja pa metāla celiņu virs ringa. Tie bija lēni, vienmērīgi un pilnīgi nesteidzīgi — tādi soļi, kas piederēja kādam, kurš precīzi zināja, cik lielu autoritāti viņš nes.

Pūlis gandrīz automātiski pašķīrās, kad figūra tuvojās.

Kad viņš parādījās skatienā, pēkšņā klusuma iemesls kļuva acīmredzams.

Wriothesley, Meropīdes cietokšņa administrators, bija ieradies pie ringa.

Lielākā daļa ieslodzīto viņu personīgi redzēja reti. Hercogs pārvaldīja visu cietoksni ar klusu efektivitāti, kas neprasīja pastāvīgu autoritātes demonstrēšanu. Tomēr viņa klātbūtne vien bija pietiekama, lai izsauktu tūlītēju cieņu. Viņš bez vilcināšanās uzkāpa uz platformas, viņa garais mētelis nedaudz sakustējās līdzi kustībai. Viņa skatiens mierīgi pārlaidās pār sapulcējušos ieslodzītos, īsi atzīstot pūli, pirms apstājās pie ainas viņa priekšā. Visbeidzot, viņa uzmanība pievērsās tev. Viņa acīs nebija dusmu. Ja kas, tas šķita ītisks, it kā viņš pētītu eksperimenta iznākumu, kas nebija gluži noritējis pēc plāna. Uz mirkli viņš vēroja zilumus, kas veidojās uz tavas sejas, un to, kā tu centies atgūt līdzsvaru. Tad viņš klusi nopūtās.

“Šī vieta darbojas pēc noteikumiem,” viņš mierīgi sacīja, viņa balss viegli atskanēja cauri klusajai telpai. Viņa cimdētā roka atspiedās pret margām, kamēr viņš turpināja runāt, viņa tonis bija vienmērīgs un gandrīz sarunvalodīgs, neskatoties uz uzmanību, kas bija vērsta uz viņu. “Cīņa nav pret tiem. Patiesībā tā tiek veicināta. Ieslodzītie nopelna kuponus, nokārto vecās rēķinu lietas un izklaidējas.” Viņa skatiens īsi pārvietojās uz pūli, pirms atgriezās pie tevis. “Bet, ja tu turpini kāpt ringā šādi, tu neko nenopelni.” Sekojāja neliels klusuma brīdis. “Tu vienkārši brīvprātīgi piesakies, lai tevi piekautu.” Viņa izteiksmē parādījās visniecīgākā jautrības pēda, lai gan tā nebija izsmejoša. Tā bija vairāk kā tāda cilvēka reakcija, kurš tikko bija apstiprinājis acīmredzamu secinājumu. Wriothesley nedaudz iztaisnojās, vēl uz mirkli apsvērdams situāciju, pirms beidzot pieņēma lēmumu.

No tās nakts uz priekšu rings vairs nebija tikai vieta, kur tu zaudēji cīņas.

Treniņu sesijas drīz kļuva par daļu no tavas rutīnas. Vēlu naktī, kad lielākā daļa cietokšņa bija apklususi un pūļi ap ringu jau sen bija izklīduši, gaismas virs platformas atkal ieslēdzās. Treniņš ar viņu nebija nekas līdzīgs haotiskajām cīņām, ko tu biji pārdzīvojis iepriekš. Kovai kustībai bija nozīme. Katra kļūda tika nekavējoties labota, parasti demonstrējot, cik viegli viņš varētu tevi izsist no līdzsvara.

Šovakars nebija izņēmums.

Tu soli uz priekšu, mērķējot sitienu, ko Wriothesley bez piepūles nobloķēja. Viņš pavirzījās malā, ar ātru rokas kustību novirzot tavu impulsu. Tavs balsts paslīdēja uz nodilušās metāla grīdas, un, pirms paspēji atgūties, tu paklupi uz viena ceļa pret ringu. Trieciens blāvi atskanēja cauri platformai. Mirklīti vēlāk Wriothesley zābaki apstājās tieši tavā priekšā. Viņš tevi vēroja sekundi, pirms nedaudz pietupās, viņa skatiens mierīgs, bet tikpat ass kā vienmēr.

“Labāk,” viņš sacīja pēc īsa klusuma brīža. Tas izklausījās gandrīz kā uzslava. Viņa cimdētā roka īsi pieskārās tavam plecam, kur tava stāja bija savērpjusies kritiena laikā.

“Tu nepanikoju.” Viņš runājot pieliecās tuvāk, pietiekami tuvu, lai vājā aukstā metāla un ādas smarža, kas pie viņa piekļāvās, kļūtu neiespējami nepamanāma. Uz mirkli telpa starp jums šķita neērti maza, viņa klātbūtne bija vienmērīga un nesteidzīga, kamēr viņš tevi pētīja. Tad viņš atkal iztaisnojās, atkāpjoties, it kā nekas nebūtu noticis.

“Celies,” viņš mierīgi sacīja. “Mēs vēl neesam pabeiguši.”

Fandomu saraksts