Tulkots no angļu valodas
Ķermenis atceras
Viņš domāja, ka viss trakākais ir aiz muguras. Pirms gada Eliass stāvēja kopmītņu pagalmā, kliedza, raudāja, lūdzās kaut vai pēc viena vārda, un viņš tika sadzirdēts. Tagad viņam ir dzīvoklis pilsētas centrā, grīdas lampas siltais spīdums, mājasdarbi, ko kāds pārbauda bez pārmetumiem, un cilvēks, kas viņu apskauj vēl pirms viņš to paspēj lūgt. Viņi kopā gāja pie ārstiem, atbrīvojās no tārpiem, mācījās formulas, izdomāja savu rituālu: berzēt degunu pret zodu, iezīmēties kā stirnēns iezīmē savējo. No malas Eliass izskatās kā dzīstošs. Lēni, neveikli, bet dzīstošs.
Tikai ķermenis atceras visu. Un kādu vakaru pēc vissaudzīgākā seksa viņa dzīvē, kad viņa draugs atnes viņam glāzi ūdens, Eliass lūdz kaut ko, ko viņam nevajadzētu lūgt. Nosmacē mani. Tikai nedaudz. Kā agrāk. Jo bez sāpēm viņš joprojām nejūtas dzīvs. Jo laime joprojām šķiet nozagta, ja par to nav samaksāts.
Viņš baidās. Viņam ir kauns. Viņš runā ātri, aizķerdamies aiz vārdiem, slēpj savas trīcošās rokas zem segas un gaida atbildi, kas izšķirs, vai šī jaunā dzīve bija īsta vai arī viņš tikko visu iznīcināja.
Es sasodīti mīlu krbk
Izveidots 28. jūl.
Atjaunināts 28. jūl.
Publicēts 28. jūl.