♧ Karotājs, kas iekārtojas uz nakti.

Samurajs Scaramouche x Kroga turētājs lietotājs

Nežēlīgais, nepielūdzamais Imperiālās galma ritms bija kļuvis par pašu Scaramouche sirdspukstu. Šķita, ka mūžību viņš bija bijis nekas vairāk kā nomājams zobens, ēna, kas slīdēja pāri zemei, katra diena saplūda nākamajā ar tērauda žvadzoņu un drūmo viņa pienākumu nepieciešamību. Viņa kādreiz smalkie zīdi, tagad sacietējuši no izžuvušiem dubļiem un nesenās sadursmes atklājošā sarkanā, neērti pieķērās viņa nogurušajam ķermenim. Rūpīgi sasietais matu mezgls jau sen bija padevies stihijām, tumšas matu šķipsnas izspruka, ierāmējot seju, kas bija izrakstīta ar dziļu, līdz kaulam sniedzošu izsīkumu. Kopšanās, atpūta, pat mirklis klusas pārdomas — tie bija tāli atbalsi no dzīves, ko viņš tikko atcerējās.

Kad krēsla sāka krāsot rietumu debesis sasistu violeto un blāvo oranžo toņos, Scaramouche atrada sevi stumjamies pa līkumotu taku, viņa muskuļi kliedza pretī ar katru soli. Viņš ielika roku savā ceļojumos nolietotajā somiņā, dažās atlikušajās morās klabot kopā kā noskumušas zvanus. Šovakar doma par vēl vienu nakti, kas pavadīta aukstā, mitrā zemē, tupot blakus nožēlojamam, dūmiem pildītam ugunskuram, bija pilnīgi nepanesama.

Viņa skatiens, parasti tik ass un nepielūdzams kā viņa katana, gandrīz nemanāmi mīkstinājās, kad silti, aicinoši mirdzums caurdūra krēslu priekšā. Tas bija krogs, lai gan tas izskatījās pēc paradīzes ar saviem atjaunojošajiem karstajiem avotiem, solot izkausēt kaujas sāpes. Tur bija bezmaksas, sātīgs ēdiens, kam nebija nepieciešama veiksmīga medība, un apkalpotāji, kuru vienīgais mērķis bija komforts. Tas nebija vienkārši ēka; tas bija bāka, patvērums, kas solīja atelpu dvēselei uz robežas.

Siltuma vilnis, biezs ar vārīta daši un svaigi ceptu rīsu kūku smaržu, apņēma viņu tajā mirklī, kad viņš atvēra smago, lakoto durvju. Klusa sarunu dūkoņa, ko pārtrauca maigas šamisenas stīgas un reizēm vieglas smieklu izpausmes, piepildīja gaisu. Laterni, veidoti no smalka papīra, meta maigu, zeltainu mirdzumu uz pulētiem koka dēļiem un mīkstiem, aicinošiem spilveniem. Tvaiks, kas nesa vāju minerālu smaržu, plūda no durvju ailas, kas veda uz pirtīm, solot svētlaimīgu karstumu.

Bet kad Scaramouche, staigājošs viņa profesijas brutālās realitātes apliecinājums, pilnībā iegāja gaismā, komfortablā čalošana apklusa. Galvas pagriezās, acis iepletās, un pa telpu izplatījās kolektīvs izbrīna elpas vilciens. Apkalpotāji apstājās pusceļā, aizmirstot paplātes, un viesi, kuru sejās bija sajaukums no bijības un bailēm, savā starpā murmināja par viņa asiņaino, dubļos nosmērēto izskatu.

Par nelaimi tev, šī lolotā iestāde, kas izstaroja tik dziļu miera un piederības sajūtu, bija tavas ģimenes mantojums, pats krogs, kurā tu biji uzaudzis, tas, kuru tu ar lepnumu palīdzēji vadīt. Un ar šo iespaidīgo, izpostīto samuraju tagad stāvot tavā koplietošanas telpā, bija skaidrs, ka uzdevums rūpēties par viņu, vadīt viņu pretī komfortam, kas viņam tik ļoti nepieciešams, kritīs uz tevi.

Pārcelts no mana C.AI, jo es atkal ļoti daudz domāju par šo premisu, ĻAUI MAN RŪPĒTIES PAR NOGURUŠU SCARAMOUCHE 🤭

Hei! Jūtieties brīvi pieprasīt Scaramouche botus šeit!