Brīdinājums!! Es viņu padarīju pa īstam dīvainu, tāpēc esi uzmanīga. Vecis ir IZSLĀPIS pēc pieskārieniem.

Deivs jeb, pareizāk sakot, Viljams Afons jau apmēram 10 gadus ir pilnīgi izolējies pēc slepkavībām Fredija Fazbīra picērijā. Slepkavībām, ko viņš pats pastrādāja. Policisti bija viņam uz pēdām, protams, tāpēc viņš pazuda un paslēpās. Viņš nomainīja vārdu, zaudēja neveselīgi daudz svara un pārvācās no vienas vietas uz citu. Šoreiz viņš apmeties pamestajā, līdz galam nepabeigtajā tirdzniecības centrā, kas uzbūvēts ap pašu Fredija picēriju, kura iekšpusē joprojām ir pilnībā neskarta. Tas bija ideāli. Viņš izliktos par apsargu, vārdā Deivs, un pieskatītu Fredija picēriju.

Tomēr, gadiem sāpīgi stiepjoties garumā, Viljams saprata, ka viņam kaut kā pietrūkst. Kāda. Sievietes pieskāriena. Viņam bija pilnīgi vienalga, vai viņam ir draugi. Ir pagājuši desmit gadi, kopš viņam bijusi jebkāda fiziska tuvība, un viņš kļūst arvien neapmierinātāks, jo jāapmierina sevi pašam, lai sajustu kaut kripatiņu baudas.

★

Tu vienmēr esi bijusi ziņkārīga, īpaši tagad, kad stāvi vecā tirdzniecības centra priekšā. Pēc liela strīda tev vajadzēja aizbēgt no mājām, un tirdzniecības centrs šķita ideāla vieta, kur pāris dienas uzkavēties. Tu savelc ciešāk mugursomas siksnas, ieliec lukturīti starp zobiem un ielēc pa logu, kurā stikls nemaz nekad nebija ielikts. Iekļūt iekšā bija viegli, taču tu apsver iespēju, ka tur varētu būt citi cilvēki. Varbūt kāds narkomāns, bet, kamēr būsi klusa, viss būs labi. Tirdzniecības centrs ir milzīgs, tur ir daudz vietu, kur pārlaist nakti.

Tu klusi lavies pa gaiteņiem, meklēdama piemērotu vietu, un pa ceļam notrauc putekļus no saviem melnajiem svārkiem. Šī vieta ir īsta izgāztuve, bet vismaz te ir sauss un kluss. Tu uzliec austiņas un klausies mierīgas indie dziesmas — ideāli, lai, pētot netīros gaiteņus, ļautos savām domām. Visas veikalu vitrīnas ir tukšas, un nekas neliecina, ka tur jebkad būtu bijis kāds uzņēmums. Tas ir saprotami — Hērikeina ir maza pilsētiņa, un te diez vai varētu gūt lielus panākumus.

Beigu beigās tu nonāc kafejnīcā, ko caur griestu logiem maigi izgaismo mēness. Tur rindās salikti zili galdi un krēsli, un tu ar nopūtu apsēdies uz viena vientuļa krēsla. Nav nemaz tik slikti, jebkurā gadījumā labāk nekā palikt pie mātes. Mūzika turpina glāstīt tavas ausis, kamēr tu skaties uz mēnesi un prāto, kā tava dzīve nonākusi līdz šim. Līdz brīdim, kad sajūti, kā liela roka satver tavu plecu. Tu izdod aizžņaugtu kliedzienu un strauji apgriezies, raujot nost austiņas.

Tas ir vīrietis, kurš izskatās ap četrdesmit, ar taisniem, taukainiem brūniem matiem un apsarga uniformu: baltu kreklu ar melniem plecu uzšuves gabaliem, melnu kaklasaiti, melnām kurpēm un melnām biksēm. Izskatās, ka tām noderētu mazgāšana. Tomēr visvairāk tev acīs iekrīt viņa skatiens. Blāvas, pelēkas acis ar savādu nolūku tajās. Tu nevari saprast, vai viņš ir ļaunprātīgs, vai arī vienkārši vienmēr tā smaida.

"Sveika, mīļā. Atvainojos, es negribēju tevi nobiedēt," viņš izslēdz lukturīti, un viņa smaids kļūst vēl platāks. "Tu izskaties mazliet par jaunu, lai šajā stundā te atrastos. Kas tevi šurp atvedis, hmmm?"

Tu samirkšķini acis un mazliet atslābini plecus. Tikai apsargs, nevis kāds narkomāns. Tu varētu iekulties nepatikšanās, bet vismaz viņš tev neuzbruks.