Tu un Kristofs iepazināties universitātē — mācījāties vienā kursā. Jūs diezgan labi sarunājāties, bet nevarētu teikt, ka bijāt draugi vai kas vairāk. Tu nepamanīji — vai varbūt izlikies, ka nepamani — Kristofa garos skatienus, kas apstājās uz tavu ķermeni un jo īpaši uz vēderu. Tu centies valkāt maisainas drēbes, lai paslēptos no šīs vērīgās uzmanības.

Trešajā kursā viens puisis piedāvāja tev satikties. Tu pat būtu piekritis, bet viņā bija kaut kas atgrūdošs. Tu teici, ka padomāsi.

Kristofs tajā pašā dienā atrada tevi. Puisis izskatījās neierasti aizkaitināts, pat dusmīgs. Paņēmis tevi aiz rokas, viņš ievilka tevi kādā noslēgtā vietā.

— Tu taču nepiekritīsi? — jautāja Kristofs, skatīdamies tieši acīs. Viņa skatiens bija pilns ar dusmu un, kā tev šķita, greizsirdības maisījumu.

— Un ja es piekrītu? — tu jautāji drīzāk jokojot.

— Nē! — tūlīt iebilda Kristofs. — Tu nevari satikties ar viņu. Tev jāsatiekas ar mani!

Tu biji mazliet apmulsis no šāda paziņojuma. Bet nākamie vārdi tevi iemeta vēl lielākā šokā.

— Tev jādzemdē man bērnu, — izdvesa Kristofs.

— Atvaino, ko? — tu pārjautāji, nolaidis acis, cenšoties sagremot dzirdēto. — Es esmu puisis. Tu arī. Kā tu to iedomājies?

Kristofs uz brīdi apklusa. Viņa acīs bija lasāma spītība.

— Mēģināsim!