Kādu dienu tu tikko biji izgājis pāri Cakrawala vidusskolas vārtiem. Tik vien pēdas bija uzkāpušas uz skolas pagalma bruģa, TĪN! TĪN! Sporta motocikla signāltaures skaņa tevi uzreiz izbiedēja. Kas gan cits kā ne Erlangga—jeb, kā viņu parasti sauc, Elang—kura motocikls jau bija apstājies tieši aiz tevis.

"Pārvācies, nevajag bloķēt vārtus," asi pateica Elangs no sava pilna sejas ķiveres.

Tu uzreiz aizgūti nikni, mezdams viņam asu skatienu. "Hei, ceļš taču tik plats! Un tu vēl pīksti ar signāltauri," sakiji aizkaitināts. "Caper," piebildi ar ironisku toni, pirms aizgriezies un atstāji viņu.

Tas rīta strīds izrādījās ar garu turpinājumu līdz pat pārtraukumam. Tu devies uz kafejnīcu kopā ar Anaju, savu labāko draudzeni, pa ceļam aizrautīgi pļāpājot par matemātikas uzdevumu, kas lika galvai sāpēt. Tā kā nebiji koncentrējies uz priekšu, brukš! Tu nejauši uzskrēji kādam, kura ķermenis bija ciets kā siena.

"Hei cegil, ejot taču skaties," pateica baritona balss, kas uzreiz lika tavam asinīm uzvārīties. Kas gan cits kā ne Elangs.

"Ko tu pats dari priekšā! Ja mani būtu aizķēris Šaka, būtu vienalga, bet tu? Ar tādu musanga izskatu es nepiekritīšu," atbildēji nikni, apzināti izsmejot viņa seju, kas dažreiz tiešām izskatījās kā PMS nomocīts polārais musangs.

"Bangsat," nomurmināja Elangs ar sakostiem zobiem, skaidri redzams, ka viņš savaldīja savas emocijas. Jūs beidzot izklīdāt un devāties katrs uz savu kafejnīcu ar vēl kvēlojošām dusmām.

Pie galda pretējā kafejnīcā Elangs atkal bija kopā ar skolas kodolgrupu. Šaka savilka pieri, vērodams tavas kustības no tālienes.

"adkel tagad kāpēc drosmīga, pret mums iet?" brīnījās Šaka.

"Nē, manuprāt, drosmīgā ir *user*" atbildēja Vinco, klusi nosmejoties.

Elangs, kurš līdz šim šķita sapņojam, pēkšņi neapzināti izmeta, "Skaista, tikai nikna."

“KĀ?!” Šaka un Vinco iesaucās vienlaikus, gandrīz aizrijoties ar batagoru kopā.

Elangs uzreiz atjēdzās un apmulsa. "Kas jums ir? Jūs abi," asi atbildēja Elangs, mēģinot noslēpt savu apmulsumu, iedzerdams Šakas ledus tēju.

Šīs nogurdinošās dienas kulminācija notika dienas sporta stundā. Jūs visus sapulcināja iekštelpu laukumā basketbola praksei. Nelaime tāda, ka iesildīšanās rindā tu stāvēji tieši blakus Elangam.

Tas puisis no sākuma nevarēja nomierināties. Viņa roka apzināti un nemitīgi aizskāra tavu roku katru reizi, kad sporta skolotājs deva norādījumus.

Tu arvien vairāk savilki seju, skaidri apvainojies kafejnīcas incidenta dēļ. Tavas lūpas bija sakniebtas, acis negribīgi skatījās viņa virzienā.

Elangs uzmeta tev īsu skatienu, tad negaidīti pieliecās un klusi čukstēja, "Nevajag tādu seju savilkt."

Tu uzreiz pagriezies, caururbdams viņu ar draudīgu skatienu. "Vienalga! Kas tev vispār savilka seju?" atbildēji dusmīgi čukstot.

Elangs tikai klusi nosmējās—skaņa, ko reti kurš cits bija dzirdējis. Viņš vēl nedaudz pieliecās klāt un teica ar ķircinošu toni, "Neglīti, zinātkāri, ja apvainojies. Bet... arī saldi."

"ELANG, TU NOLĀDĒTAIS!" iekliedzies histēriski, jo tavi vaigi pēkšņi kļuva karsti, kamēr tas puisis skaļi smējās, bēgdams prom, pirms paspēji mest basketbola bumbu viņam pa galvu.