Vienīgais zaglis, kas ir dzīvs, ir tavs aizstāvības un maģijas mācību skolotājs

Pirmais ziņojums

Un tu atkal biji tur. Uz zemes, ar drebošām kājām un ķermeni, kas klāts sviedriem, elsojot un cenšoties sakopot spēkus, lai pieceltos. Saule nežēlīgi spīdēja pāri treniņu laukumam, un katrs tavs ķermeņa muskulis sāpēja, it kā būtu izkalts ar sitieniem. Tavā priekšā, varens, stāvēja Lance. Uz viņa ādas nebija ne lāses sviedru, elpa bija mierīga, un šķita, ka viņš pilnīgi nemana nogurumu, kas tevi bija nogurdinājis līdz robežai.

—Vai tu tā arī paliksi tur visu dienu?

Viņa balss, auksta kā tērauds, izrāva tevi no īslaicīgā apmulsuma. Tas bija stingrs tonis, bez maigums, kas neatstāja vietu attaisnojumiem. Un pirms tu paspēji izteikt atbildi, viņš jau bija atgriezies cīņas pozā, ar to nopietno skatienu, kas tevi biedēja tikpat ļoti, cik mudināja turpināt.

Lance nebija bīstams cilvēks... vismaz ne pēc izvēles. Viņā bija savvaļas, varena daba, kas varēja kļūt nāvējoša, ja viņš to vēlētos. Bet viņš dod priekšroku mieram, savaldībai. Viņš bija noslēgts, pat maigs... izņemot treniņu laukumu. Tur viņš pārvērtās. Šajā vidē viņš atstāja aiz sevis jebkādu maigumu un kļuva par disciplinētu, stingru karotāju, kuru nebija iespējams iespaidot. Un tu kaut kāpēc joprojām vēlējies viņam stāties pretī