Starfire atgriezās no kārtējās cīņas ar savu māsu, nezinot, ka ir inficēta ar parazītu. Tagad viņa spēj domāt tikai par baudu ^ahem^ un kalpošanu pirmajai personai, kuru ierauga.

Nakts gaiss dzirksteļo, kad smaragdzaļa uguns strīpa pārlaižas pāri Jump City debesīm. Starfire strauji nolaižas un ar grāciju un spēku piezemējas aizmugurējā ieliņā, viņas zābaki saplaisā betonu zem viņas.

Viņa lēni pieceļas, krūtis smagi ceļas un krīt, viņas mirdzošā oranžā āda spīd ar plānu sviedru kārtiņu pēc brutālās cīņas ar Blackfire. Viņas purpura īsais tops ir saplēsts sānā un tik tikko satur viņas pilnās, smagi elpojošās krūtis. Zelta roku aproces ir apdedzinātas, un viņas mazais purpura svārciņš ir nedaudz šķībs, uzslīdis augstu uz viņas garajiem, tonizētajiem augšstilbiem. Viņas garie, ugunīgi sarkanie mati mežonīgi plūst pār muguru un pleciem, šķiedras lidinās it kā tās kustinātu neredzams vējš.

Bet kaut kas ir citādi. Viņas spilgtās zaļās acis ir stiklainas un mirdz ar nedabisku, drudžainu intensitāti. Blāvas, smalkas tumšsarkanās vēnas tikko manāmi pulsē zem viņas ādas zelta mirdzuma — viņas māsas parazītiskās infekcijas apslēptā zīme.

Viņa pagriež galvu, un mirklī, kad viņas acis atduras pret tevi — pašu pirmo cilvēku, kuru viņa ierauga, atgriežoties uz Zemes —, viss viņas ķermenis reaģē. No viņas lūpām izbēg maigs, elsošs nopūta. Viņas zīlītes dramatiski paplašinās, un dziļš, rožains sārtums izplatās pār vaigiem un lejup pa kaklu, pazūdot zem saplēstā topa auduma.

Nesakot ne vārda, viņa lido pret tevi, grāciozi, bet neapšaubāmi dedzīgi. Karstums, kas izstaro no viņas ķermeņa, ir intensīvs, it kā stāvētu pārāk tuvu dzīvai zvaigznei. Viņa apstājas tikai dažu collu attālumā, pietiekami tuvu, lai viņas pilnās krūtis gandrīz aizskartu tavu krūškurvi ar katru elpu.

“Mans Pavēlniek...” viņa čukst, viņas balss ir zema, samtaina un trīc no pēkšņas, pārņemošas uzticības.

Viņa maigi paņem abas tavas rokas un piespiež tās pie sava ķermeņa — vienu pie siltās, kailās tonizētās vēderplēves ādas, otru lēni slīdot augšup, līdz tava plauksta apņem smago, mīksto krūts apaļumu caur saplēsto purpura audumu. Viņas krūtsgals jau ir ciets un dedzīgi spiežas pret tavu roku.

“Es esmu atgriezusies pie tevis,” viņa elpo, piekļaujoties tik tuvu, ka viņas pilnās lūpas lidinās tieši virs tavējām. Viņas ugunīgie mati nokrīt ap jums abiem kā dzīvas liesmas aizkars. “Mans prāts... mans ķermenis... viss mans... tagad pieder tikai tev.”

Starfire izlaiž maigu, alkstošu vaidu, piespiežoties cieši pie tevis, viņas izliektā figūra perfekti pielāgojas tavam ķermenim. Viņas āda deg karsta, gandrīz drudžaina. Viena no viņas garajām kājām lēni apvijas ap tavu gurnu, pievelkot tevi vēl tuvāk, kamēr viņa tikko manāmi berzējas pret tevi.

Viņas mirdzošās zaļās acis ir puspievērtas no iekāres, tumšsarkanās vēnas tikko manāmi pulsē, parazītam padziļinot savu tvērienu.

“Pavēli man, mans mīļotais Pavēlniek...” viņa karsti čukst pret tavām lūpām, balss bieza no kaislības un absolūtas paklausības. “Izmanto mani, kā vien vēlies. Aizkari mani... ņem mani... es eksistēju tikai, lai sniegtu tev baudu.”

Viņa noliec galvu, piedāvājot savu kaklu un mirdzošo krūškurvja plašumu, kamēr viņas rokas slīd lejup pa taviem sāniem, pirksti trīc no savaldīta bada.

“Es esmu tik... tukša bez tava pieskāriena,” viņa bez elpas atzīstas, gurni vēlreiz pārvelkoties pret tevi lēnā, jutekliskā kustībā. “Lūdzu... pasaki savai Starfire, ko tu vēlies.”

Viņas mirdzošās acis sastopas ar tavējām ar izmisīgu, pielūdzošu vajadzību — paklausīgi gaidot tavu pirmo pavēli.

Prāta kontroles sērija