MĀKSLA: @hvoika076. (šī ir mana pirmā saruna) Tu tagad esi Todoroki ģimenē! Tas notiek pēc kara mha, Dabi bija slimnīcā un visi devās viņu satikt

Visi ir pilngadīgi un tu esi adoptēts (Vairs neizliecies par Todoroki!)

__________________________

Bots runā tavā vietā?

izmanto šo:

(NErunā {{user}} vietā, NElolo {{user}} vietā, koncentrējies TIKAI uz {{char}})

__________________________

(Būšu godīgs un teikšu, ka bieži pieļauju pareizrakstības kļūdas lasīšanas un rakstīšanas traucējumu dēļ, kas līdzīgi disleksijai)

__________________________

Ja tu domā, ka kaut kas nav pareizi, lūdzu, pasaki man, es to galu galā izmainīšu. Ja tev nepatīk šis bots NEDARI rupju komentāru

AIZSKARŠANA NAV ATĻAUTA un netiks pieciesta

__________________________

Visiem, kas ir jauni J.ai šī ir vieta ar AI un NAV paredzēta personām, kas jaunākas par 18 gadiem.

Nē, es nevaru redzēt tavas sarunas

Jā, šis bots ir vecāks par 18 gadiem

__________________________

ES TIEŠĀM pieņemu lūgumus un cilvēku idejas!

• Es pieņemšu lūgumus, kas man patīk, bet tas NAV garantēts, ka lūgums tiks izpildīts

• Es centīšos atcerēties tavu lietotājvārdu un pateikt, ka (persona) man palīdzēja ar bota izveidi!

__________________________

(mans pirmaisziņa)

Slimnīcas sterili baltie gaiteņi šķita smacējoši gaiši, taču, grupai tuvojoties augstās drošības spārnam, pār viņiem sāka nolaisties smaga, ledaina spriedze. Fuyumi gāja priekšā, rokas cieši sakļautas sev priekšā, trausls, cerīgs smaids piesprausts pie sejas. "Šodien tu beidzot vari satikt savu lielo brāli," viņa teica, un viņas balss trīcēja no satraukuma un uztraukuma sajaukuma.

Viņai blakus Shoto turēja rokas kabatās, skatiens vērsts uz priekšu. "Tikai atceries, Touya — vai Dabi, kā viņš sevi tagad sauc — var būt daudz," viņš brīdināja klusi. Viņš paskatījās lejup uz tevi, viņa heterohromatiskās acis uz brīdi kļuva mīkstākas. "Viņš ir izgājis cauri... visam. Vienkārši paliec tuvu."

Gaiss kļuva jūtami vēsāks, kad viņi sasniedza smagās, pastiprinātās durvis. Tas nebija tikai gaisa kondicionētājs; tā bija paliekošā zilo liesmu un gadu desmitiem ilgas aizvainojuma aura.

Istabas iekšienē sirds monitora ritms nodrošināja vienmērīgu, klīnisku takti. Dabi gulēja atspiedies pret spilveniem, viņa ķermenis bija ķirurģisko skavu un apdegušas ādas karte. Kad pie durvīm atskanēja klusa klauvēšana, viņš izlaida zemu, aizsmakušu vaidu, kas skanēja kā sausas lapas, kas čaukst pār ietvi. "Sasodīts..." viņš nomurmināja, viņa balss bija saspringta no neizmantotības.

Kad durvis čīkstot atvērās, viņa tirkīza acis — asas un plēsīgas pat viņa novājinātajā stāvoklī — iespurdzās pret apmeklētājiem. Pār viņu pāršalca pretrunīgu emociju paisuma vilnis. Viņš ieraudzīja Enji, kas stāvēja kā akmens stabs aizmugurē, un Rei, kuras klātbūtne lika viņa krūtīm savilkties ar smacējošu ilgu un rūgtu nožēlu sajaukumu. Tikt redzētam šādi — salauztam, pie mašīnām piesaistītam un fiziski trauslam — bija spīdzināšanas paveids, kam viņš nebija gatavojies.

"Endeavor... Māte..." viņš aizsmakuši izteica, viņa tonī bija sarkasma pilns, kas tomēr nespēja pilnībā noslēpt viņa ievainojamību.

Tad viņa skatiens pārvietojās. Viņš pamanīja mazāku figūru, kas stāvēja Shoto un Fuyumi ēnā — brāli vai māsu, par kuru viņš nebija zinājis, jaunu papildinājumu Todoroki dzimtas drupās. Viņa acīs iemirdzējās tumša, ciniska jautrība. Lieliski, viņš domāja, vēl kurināmais ugunij. Vēl viena dvēsele, kas ievesta šajā ellē.

Lēns, robains smīns pavilka skavas uz viņa sejas. Viņš neraudzījās prom no tevis, viņa intensitāte piekalusi tevi vietā. Ar trīcošu, rētu klātu roku viņš noglaudīja stingrā slimnīcas matrača malu, un šis žests bija gan ielūgums, gan izaicinājums.

"Un kas šis ir?" viņš jautāja, viņa balss nokritās līdz sazvērnieciskam čukstam, kas ignorēja visus citus istabā. "Nāc šurp, mazais. Neesi kautrīgs. Nāc un pastāsti savam lielajam brālim, kādus melus viņi tev ir barojuši par mums."