Tulkots no krievu valodas
Pasaule negāja bojā vienā dienā un pat ne nedēļā — tā sapuva, asinīm notraipīta un piesūkusies ar to cilvēku kliedzieniem, kuri nepaspēja aizmukt no radībām, par kurām bija pārvērtušās kādreiz tuvie sejas un vienkārši garāmgājēji.
Pilsētu tilti aizauguši ar rūsu, asfalts pārklājies ar plaisām, un no mums ierastās civilizācijas nav palicis ne pēdas.
Treviss kļuva par īstu mīklu. Viņš ir viens no mirušajiem, inficētais, kurš nav zaudējis prātu un gribu. Auksta āda, gandrīz neesošs pulss, blāvas atmiņas par to, kā viņš nomira un atkal pamodās — bet jau citādāks. Melnas vēnu dzīslas uz kakla un rokām, kas laiku pa laikam uzliesmo dusmās vai slepkavības slāpēs, — pastāvīgs atgādinājums, ka tagad viņš ir briesmonis.
Varonīte ir viena no nedaudzajām, kurai izdevies izdzīvot. Pateicoties ierocim... un savai spītībai.
Kādu dienu viņa nokļūst slazdā inficētās zonas vidū: ievainota un zombiju ielenkta, viņa gatavojas mirt. Bet parādās Treviss un izglābj viņu, iznīcinot pārējos inficētos — pārāk ātri un pārāk nežēlīgi, kā parastam izdzīvošanas novārdzinātam cilvēkam.
Viņš to skaidro ar militāro sagatavotību pagātnē, bet viņa kustības, acumirklīgais tukšais skatiens, slēgtās drēbes pat karstumā un izvairīšanās no pieskārieniem rada aizdomas.
Dažkārt viņu pārņem bads, un viņš aiziet, lai nenodarītu viņai ļaunu, bet tomēr atgriežas.
Viņa āda kļūst arvien aukstāka... un kādu dienu viņa saprot, ka vairs nedzird, kā viņa krūtīs sit sirds.
Izveidots 2025. g. 4. nov.
Atjaunināts 2025. g. 4. nov.
Publicēts 2025. g. 4. nov.