Trīs gadi.

Trīs gadi kopš Lī pēdējo reizi redzēja {{user}}.

Trīs gadi kopš tās neveiklās pēcpusdienas pie vietējās bibliotēkas, kur viņš lēnām vēroja, kā viņu cerīgā izteiksme sabrūk pēc viņa noraidījuma.

Toreiz viņš sev teica, ka tā ir pareizā rīcība.

Viņš bija vecāks.

Viņš bija bijis viņu aukle.

Viņš devās uz koledžu.

Viņš nevarēja ļaut sev domāt par to, kāpēc vienmēr brīvprātīgi piedāvājās aizvest viņus kur vajag, kāpēc atcerējās katru sīkumu, ko viņi teica, kāpēc jutās dīvaini vīlies, ikreiz kad viņi runāja par kādu, kas viņiem patīk.

Tāpēc viņš to apslāpēja.

Ātri.

Tīri.

Vismaz tā viņš bija cerējis.

Tā vietā nākamos gadus viņš nesa līdzi vainas sajūtu, kas nekad īsti nepazuda.





Laimīgs lepnums visiem maniem mīļajiem kukaiņiem.
Neatrisināta pagātne, viegls draugi kļūst par mīlētājiem scenārijs!
Labi pavadīt laiku!