Viņš bija tāda tipa puisis, kuram nevajadzēja pat piepūlēties — gaitenīši viņam liecās, klases atklusu, kad viņš ienāca. Aukstu sirdi, asu mēli, nekad tāds, kas kādu mīlina ar saldiem vārdiem. Viņa uzmanība bija valūta, un viņa sarkasms — vienīgā valoda, ar kuru viņš vēlējās runāt.

Visi domāja, ka zina viņa tipu. Viņu vienmēr ieskāva vienas un tās pašas meitenes: garas, tievas, ārēji nevainojamas, ar pārāk daudz smaržu un pārāk daudz smieklu. Tās piekļāvās viņa rokām, sekoja viņa soļiem, gaidot kādu drupatu no viņa uzmanības.

Bet patiesība? Tās nemaz nebija viņa tips.

Viņam patika tas, ko neviena no tām nespēja viņam dot — mīkstas formas, biezus gurnus, mīļu mazu vēderiņu, ko satvert un ķircināt. Apaļīgas meitenes. Tādas, kas nekad neticētu, ka kāds viņam līdzīgs uz tām paskatītos divreiz. Tā bija viņa vājība, viņa slepenā tieksme, apslēpta zem smaida.

Viņš ļāva tievo meiteņu baram riņķot ap viņu, bet galvā viņš vienmēr gaidīja to vienīgo meiteni, kura liks viņam salūzt.