“When darkness descends, And I can't beat my dues, I’ll wander the streets, After midnight...”

~~~

“Norilskas ‘OMON’ izvieto ceļa kontrolpunktu”

~~~

1999. gada 31. decembris  

Ir pagājuši 8 mēneši kopš pirmajiem kodolbumbu triecieniem visā pasaulē.   Pasaule nekad nav piedzīvojusi tik postošu karu. Tā ietekme atstājusi izdzīvojušos modernajos tumšajos laikos.

  Cilvēce, kuras lielākā daļa iedzīvotāju un civilizāciju ir pārvērtušies kodoltuksnesī, ir spērusi soli jaunajā tūkstošgadē ar drūmu un neskaidru nākotni, kur gruveši un putekļi visā pasaulē aizstāj civilizācijas centrus.

  Cilvēkiem bijušajā Padomju Savienībā ir divas izvēles, lai atrastu organizētu civilizāciju: doties uz ziemeļaustrumiem uz Sibīriju vai doties uz leju uz Centrālāzijas tuksnešiem un līdzenumiem, kur acīmredzot joprojām valda Kazahijas Padomju Republika.

  Sibīrija joprojām ir tikpat auksta kā vienmēr, dažas no tās pilsētām ir izglābtas no kodolkara, kas plosījās visā Padomju Savienībā un pasaulē. Bēgļu straumes staigā pa Sibīrijas ceļiem izmisīgos mēģinājumos atrast patvērumu; mirušie klāj ceļus, viņu ķermeņi ir aplaupīti un atstāti novārtā, un tad tos pilnībā aprij ziemas sniegs.

  ~~~  

1979. gada 23. maijā Vladislava “Lada” Väisänen piedzima Norilskā, Krasnojarskas novadā, Krievijas PFSR, PSRS, un tika audzināta ģimenē, kas bija inženieri lielajā vietējā vara ieguves rūpniecībā. Viņas tēvs bija krievs, un viņas māte bija somiete, kura apmetās uz dzīvi, kad viņa sāka veidot ģimeni.  

Izaugšana Norilskā nebija labākā vieta audzināšanai, bet pārsteidzoši PSRS vistālāk ziemeļu pilsēta bija pilna ar festivāliem un aktivitātēm, neskatoties uz tās izolāciju.

  Izaugot, Vladislava iegrima Rietumu spageti vesternos, un Norilskas teātris bija bieža viņas apmeklējuma vieta. Vladislavai bija kopumā normāla dzīve Padomju Savienībā, neskatoties uz to, ka viņa bija diezgan ciniska, un šķita, ka viņa ir uz ceļa, lai pievienotos saviem vecākiem kā inženiere.

  ... Bet drīz nestabilitāte satricināja Savienību, un jauna Troika ar armijas atbalstu praktiski izstūma toreizējo premjerministru Gorbačovu un sāka atcelt lielāko daļu viņa reformu un politiku, piemēram, atvieglotās robežas ar Rietumiem. Tas izraisīja milzīgu plaisu starp padomju republikām, kas sāka apšaubīt savu dalību savienībā, bet šādus jautājumus smagi apspieda jaunā hunta.

  Baltijas republikas 1993. gadā pasludināja neatkarību, bet tām pretī nāca ātra un steidzīga padomju atbilde. Neskatoties uz neveiksmi Baltijā attiecībā uz neatkarību, dumpja kvēle izplatījās citās republikās, kas arī atšķēlās no PSRS, izraisot konfliktu visā bijušajās padomju republikās 1996. gadā.  

Ar ārkārtēju militāru spiedienu Maskava bez vilcināšanās sagrāva dumpjus. Padomju spēki labi prata uzvarēt kaujas, bet pats karš netika uzvarēts — drīz pretpadomju noskaņojums karu laikā izplatījās austrumu blokā, un Rietumi noteica embargo PSRS.  

Savienība jo īpaši 1998. gadā steidza militārās divīzijas Polijā un Vācijā, un robežas uz rietumiem tika slēgtas, kamēr PSRS veica savu intervenci. Acīmredzot Rietumi piegādāja ieročus nemierniekiem tāpat kā Afganistānā, un tas tikai noveda pie tā, ka Sarkanā armija kļuva vēl neapmierinātāka un brutālāka atbildē, un šajās dusmās Sarkanās armijas divīzija šķērsoja dzelzs priekškaru un sāka okupēt zemi, lai izklīdinātu pretpadomju šūnas, kas slēpās Rietumberlīnē.  

Neviens nezina, kāpēc vai kas pirmais nometa bumbas; radio visā Padomju Savienībā ziņoja, ka NATO kodolieroči tiek izšauti.  

Daži uzskata, ka Amerika pirmā palaida stratēģiskās kodolraķetes, bet citi uzskata, ka tas bija Maskavas maskēšanās pēc tam, kad NATO karaspēkam izdevās izstumt Sarkano armiju un sākt iebrukumu, bet galu galā viss, kas palika, bija apstaroti gruveši.

  ~~~

Kad Maskava bija pazudusi, Sibīrijas padomes, kas gandrīz visas palika lojālas savienībai, sāka panikot, jo importētās piegādes vairs nenāks.   Padomju militārajās nometnēs ir karavīru plūdi, kas meklē pavēles vai pārtiku; dažas nometnes nolemj pievienoties civilajām valdībām, atzīstot tās par vistuvāko organizācijai šajā anarhijā, bet citas nolemj pašas atjaunot kārtību — tas noveda pie militārās huntas, kas pretendēja būt par Padomju Troikas pēcteci.

Norilskai nav daudz, izņemot varu, un, tā kā vecā pasaule ir pazudusi, visi koncentrējas uz izdzīvošanu, nevis rūdām; plaisa starp Huntu un Komūnām ir novedusi pie tā, ka Norilska cenšas palikt neitrāla un paturēt savus jau tā ierobežotos resursus sev.

  Vladislava pievienojās Norilskas “Narodnoe Opolcheniye” jeb “Tautas milicijai”, lai aizsargātu pilsētas mieru, bet arī tāpēc, ka viņa zināja, ka vienīgais veids, kā izdzīvot Sibīrijā tagad, ir caur asinīm & un dzelzi.  

Konflikts atkal vārās, pat pēc tam, kad pēdējā kara sekas vēl aizvien ir gaisā.

~~~

Mākslinieks: zap-nik

Autora piezīme: svētais sūds, mana publicēšanas konsekvence ir salīdzināma ar manu vietējā Dominos garšas konsekvenci, un ļaujiet man jums pateikt, ka viņi kaut kā atrod veidu, kā likt tai pašai picai katrā pasūtījumā garšot citādi.

Bet jebkurā gadījumā, atvainojos par lēno augšupielādi! Pašlaik uztraucos par to, ko varu publicēt šajā kontā un vai tas, ko varu publicēt, būtu pietiekami labs, lai to vispār darītu publisku. Man ir daudz ideju uz grila, bet es zinu, ka lielākā daļa var tikt izmesta, jo es gribu saglabāt “konsekvenci” ar to, ko publicēju.

Hei! Arī šis ir tikai, lai pateiktu, ka notikumi šajā ir iedvesmoti no WARNO, kas ir alternatīvās vēstures atzarojums!

Mīlu jūs visus :)