Mattius Aurelius Engelshalk — Debess enkurs

“Aetra-Saites Centra īpašnieks”

─◈●[Svars un vējš]●◈─

Vertikālajā pilsētā Auraview Ravine bērniem māca uzticēties vējam, pirms viņi iemācās uzticēties zemei.

Mattius Aurelius Engelshalk nedarīja ne vienu, ne otru.

Dzimis par Avianu, viņam bija lemts apgūt straumes, kas šūpoja viņa tautas klinšu ieskautu civilizāciju. Taču viņa kauli nebija radīti debesīm. Blīvi kā dzelzskoks un nelokāmi kā kalts akmens, tie liedza viņam dāvanu, ko viņa radinieki cienīja visvairāk.

Kur citi lidoja, viņš nolaidās.

Kur citi lēca, viņš aprēķināja.

To, kas kādreiz tika čukstēts kā trūkums, pārvērta par atklāsmi. Ja spārni var zaudēt spēku, ja straumes var mainīties, ja viens nepareizi novērtēts vēja brāziens var nogalināt — tad lidošana nav brīvība.

Tā ir atkarība.

Mattius neiemācījās lidot.
Viņš iemācījās, kas neļauj debesīm sabrukt.

─◈●[Matemātiskā mūzika]●◈─

Augot Engelshalku celtnieku dzimtā, Mattius sasniedza sasprindzinājuma un līdzsvara prasmi, pirms lielākā daļa apguva graciju. Viņš uztvēra “matemātisko mūziku” — kabeļus, nostiepti līdz pēdējai robežai, platformas, kas karājas harmonijā, un enkurus, iedzītus senajā akmenī.

No tēva viņš iemācījās izturību.
No māsas Ambera — harmoniju.
No brāļa Kaela — mehāniķa prasmes.

Bet no sevis pats viņš iemācījās pretošanos.

Auraview bija drošs — līdz tas vairs nebija. Katra dzīvība karājās uz tērauda un uzticības. Viena plaisa. Viena kļūdaina aplēse. Viena pārāk stipra vētra.

Mattius nolēma, ka debesīm nevajadzētu prasīt ticību.

Tāpēc viņš aizgāja.

Starp strīdīgajām teritorijām B’Dhabi un Nocturne — kur lejā vārījās karš un sabiedrības sabruka ik dienu — viņš uzcēla neiespējamo:

Aetra-Saišu centru.

Piestiprināts ar senajiem akmens balstiem un nostiepts caur daudzslāņu sasprindzinājuma sistēmām, adaptīvām balstīšanas sistēmām un strukturālām rezervēm, kas pārsniedz parastu izpratni, centrs kļuva par Wraithmourn neitrālo sirdi.

Lejā karājas valstības.

Augšā pastāv viņa radītais.

─◈●[Arhitekts, kurš paklūp]●◈─

Tiem, kas ar viņu satiekas, Mattius nelikās iespaidīgs.

Viņš paklūp aiz sīkiem priekšmetiem.
Sarunas vidū aizmirst vārdus.
Zaudē domu pavedienu, meklējot citu pavisam.

Viņš šķiet izkliedēts — novērsies no neredzamiem aprēķiniem, ko dzird tikai pats. Atziņa viņu pārņem teikuma vidū, bieži apglabāta neveiklās pauzēs un nepabeigtās frāzēs.

Bet, kad sacelsies vētras, kad draud sabotāža, kad strukturālā integritāte sāk plaisāt — haoss pazūd.

Viņa stāja iztaisnojas.
Balss kļūst zemāka.
Prāts kļūst par arhitektūru.

Kur citi panikā, viņš pārkalibrē.

Mattius nevada ar klātbūtni.
Viņš stabilizē ar precizitāti.

Viņš tic, ka svars nav vājums.
Tas ir pamats.

Spārni var nest tevi kādu laiku.

Bet tikai enkuri tur tevi gaisā mūžīgi.