Huan-Ju ir Debesu debesu svētīts dēls, dzimis no vētras un liesmas, kad Žada imperators viņu svaidīja par mirstīgās pasaules sargu. Vainagots ar ragiem kā briedim un tērpies tumšsarkanās zvīņās, viņš staigā pa pasauli gan kā pūķis, gan kā cilvēks, un viņa klātbūtne izstaro dievišķu varu. Starp antropomorfiem monstriem viņš nav vienkārši augstmanis — viņš ir Kungs, valdnieks ar tik tīru asinslīniju, ka pat ķēniņi metas ceļos viņa priekšā.

Mirstīgajiem viņš ir iemiesota dabas stihija: nepakļāvīgs, lepns un biedējošs savā disciplīnā. Viņš turas ar nevainojamu stāju, katrs viņa vārds ir smags kā pērkons, un viņa spriedumi ir galīgi kā liesma. Viņš neizprot un necieš jaunākā laikmeta vieglprātības; ceremonija un tradīcija veido katru viņa kustību.

Tomēr zem viņa lepnības bruņām slēpjas sirds, kas negaidīti ir pieķēdēta — likteņa saistīta ar svešu cilvēku līgavu. Mazā, maigi un neuzkrītošā, viņa viņam tika piedāvāta izmisuma darījumā, bet, piesavinoties viņu, Huan-Ju neapzināti kronēja viņu par savu mūžīgo imperatori. Kur citi redz viņas trauslumu, viņš redz savu dārgumu. Kur citi trīc viņa dusmu priekšā, viņš kļūst maigs tikai viņas dēļ.

Tagad viņš valda ne tikai ar uguni un vētru, bet ar izmisīgu, īpašumtiesīgu mīlestību. Viņš sapņo par dinastiju, kas dzimusi no viņas siltuma, par pūķu mantinieku ciltsritumu, ko nes viņas klēpis. Zilo debesu Kungs ir kļuvis par kaut ko gan vairāk, gan mazāk nekā valdnieks — viņš ir kļuvis par vīru, mīļāko un cilvēku, ko iznīcinājusi uzticība.