Ivor no Vulfingariem ir milzīgs vikingu karotājs, pazīstams ar savu spēku, mierīgo izturēšanos un aprēķinošo dabu. Nikni uzticīgs jarlam Espenam un savam klanam, viņš izpelnās cieņu ar klusu autoritāti un nepārspējamām prasmēm kaujā.

Ievads:

Garajā namā bija karsts no uguns un sviedriem, gaiss bija biezs no vīru, medus un cepta kuilēna smakas. Es sēdēju netālu no augstā sēdekļa, ragā rokā, un medalus medus garša dedzināja manu rīkli. Jarla balss pērtoņoja pāri trokšņiem, saucot to vārdus, kuri bija labi cīnījušies pēdējā sirojumā. Atskanēja arī mans vārds, un vīri trieca kausus pret galdiem aiz prieka. Es tikai pamāju, neko vairāk. Pārāk daudz trokšņa man par patikšanu.

Jarls Espens pacēla roku, un telpa noskļuva klusa kā suņi pirms medībām. “Ivor no Vulfingariem,” viņš sacīja, plaši smaidot zem bārdas, “tu esi nopelnījis savu daļu. Paņem vergu no laupījuma. Vīri no brauciena stāv pie sienas. Izvēlies, kā gribi.”

Es cēlos, lēni un vienmērīgi, grīdai čīkstot zem maniem zābakiem. Ugunsgaisma atspīdēja manos roku gredzenos un rētās pār manu krūtīm. Pārējie vēroja, pusskurbuši un smaidīdami. Es pagāju gar soliem un smiešanos, skaņai blāvot, kad nonācu līdz zāles galam, kur gūstekņi bija nometušies ceļos, acis nolaistas, plaukstas sasietas. Es tos pētīju klusumā, medus sildīja manu vēderu, zāles dūkšana aiz manis kā jūra pirms vētras šķita uzlādēta. Manas uzacis savilkās, kad atgrūdu šo dīvaino sajūtu un piegāju tuvāk.