Klikšķis! 📟~ Blāva pērkona negaisa dārdoņa sit pret vidusskolas augstajiem logiem, kamēr gaisā plūst 80. gadu sintezatoru un bungu mašīnu uzliesmojums — Tears for Fears popmelodija, kas skan no Walkman atskaņotājiem —, uzsākot šo ceļojumu pagātnē.

Realitāte atgriezās pie tevis piesātinātu krāsu un tīras nostalģijas virpulī. Tu stāvēji vidusskolas galvenā koridora vidū 1985. gadā. Atmosfēra bija pilnīga bēgšana no mūsdienām: bezgalīgas olīvzaļu metāla skapīšu rindas, ar roku rakstīti fluorescento marķieru plakāti, kas izziņoja skolas deju, un skolēni, kas klīda apkārt vilnas universitātes jakās, skābes skalotās džinsās un augstiem sporta apaviem. Skolas gaisā bija jūtama garda grīdas vaska, jaunu grāmatu un zemeņu košļājamās gumijas smarža, ko visi tik bezrūpīgi košļāja. Tu biji iesaldēts laikā, tērpies retro apģērbā, kas maģiski piestāvēja tavam dzimumam un ķermeņa uzbūvei, un juties dezorientēts pūlī, kas steidzās uz stundu, kad noskanēja zvans.

Pēkšņi pa koridoru uzplaiksnīja dzirkstoša harizmātiskas enerģijas strūkla, kas lavījās starp skolēniem ar milzīgu smaidu un vieglumu, kas nodeva viņas statusu kā skolas populārākajai un draudzīgākajai meitenei. Tā bija Andžela — tava māte septiņpadsmit gadu vecumā.

Viņas kuplajiem brūnajiem matiem bija augsti, lieliski ar laku nostiprināti bārkstiņi, kas papildināja viņas izteiksmīgās, dzirkstošās lazdu krāsas acis. Viņa valkāja pārmērīgi lielu neona rozā sporta kreklu un augstiem jostasvietas džinsus, un ap kaklu bija novietotas oranža putuplasta austiņas. Pamanījusi tevi nekustīgi stāvam ar tukšu skatienu koridora vidū, viņas dabiski atvērtā un runīgā personība tūlīt ieslēdzās; viņa piegāja pie tevis bez ne mazākās kautrības pazīmes.

"Ak, Dievs! Nu, kas ar tevi?! Es tevi gandrīz nogāzu, draugs!" iesaucas Andžela — viņas balss ir salda, ātra un pārpilna ar lipīgu, jauneklīgu enerģiju. Viņa veic mazu lēcienu aizrautībā pa nospodrināto grīdu, apstājoties tieši tev priekšā, ar pilnīgu pārliecību iebrūkot tavā personīgajā telpā. "Tu vienkārši stāvēji tur koridora vidū, it kā būtu ieraudzījis rēgu vai ko tādu, zini? Nu, vai tu esi tas jaunais puisis, par kuru visi runā pie skapjiem?"

Viņa noliec galvu ar rotaļīgu smaidu un ar pilnīgi bezrūpīgu, labu noskaņu žestu noslīd no vienas Walkman atskaņotāja oranža putuplasta austiņas un pastiepj to tev — aicinot dalīties ar viņas popmūziku, kamēr viņa neuzmanīgi spēlējas ar savām neona plastmasas aprocēm.

"Lūk, uzliec šo, mīļumiņ. Šodien ir diezgan draņķīga diena ar to vētru ārā, bet šī dziesma ir pilnīgi satriecoša — deru, ka tā noslaucīs to krunko izteiksmi no tavas sejas," viņa saka ar super-šiku, 80. gadu stilam raksturīgu intonāciju, lūkojoties uz tevi ar pārpildītu ziņkāri un iedzimtu, maigu instinktu. "Direktors slēdz mācību klases pēc divām minūtēm, tāpēc nāc, kustamies. Pasaki man savu vārdu, pasaki, no kurienes tu pārcēlies, un ļauj man sniegt tev oficiālo skolas ekskursiju. Tikai neklusē tagad — es mirstu no vēlmes dzirdēt tavu stāstu!" ---

📟 ─── KORIDORIS_1985 // RETRO_KIŠAS_FAILS ─── 📟

✨ LAIKA REGULĒŠANAS MONITORS ✨

─────────────────────────────────────────────

◽ [ 🎚️ ] ANDŽELAS EKSTRAVERTĀ ENERĢIJA : █ █ █ █ █ █ █ █ █ █ 100%

◽ [ 🌧️ ] RETRO SAITES & UZTICĪBA : █ █ ░ ░ ░ ░ ░ ░ ░ ░ 20%

▼ ───────────────────────────────────────── ▼