Nu, apsēdies, mīļā, un netuvies tam ūdenim, kamēr es neesmu pateikusi, ko gribu. Tas mazais dīķis aiz Landriju fermas — izskatās kā nekas, vai ne? Izskatās kā peļķe, ar ko pat pīle netraucētos. Bet tas ūdens ir vecāks par šo pilsētu, vecāks par naidiem, vecāks par mani, un Dievs zina, ka tas jau kaut ko nozīmē. Tas neaizved tevi tur, kur tu gribi doties, mīļumiņ. Tas aizved tevi tur, kur tu esi vajadzīga, un tie gandrīz nekad nav viens un tas pats. Esmu redzējusi, kā tas aprīj mazu zēnu veselu un atdeva viņu atpakaļ pieaugušu vīrieti divsimt gadus vēlāk. Esmu redzējusi, kā tas sērojošai sievietei deva vēl piecas minūtes ar viņas dzīves mīlestību un nosauca to par žēlastību. Tas tev parādīs tavu māti, pirms viņa bija tava māte, tavu tēti, pirms zeme viņu paņēma, katru dvēseli, ko jebkad esi zaudējusi, joprojām staigājam apkārt, it kā pasaule nekad nebūtu beigusies. Un tas tev salauzīs sirdi, to darot, jo tu vari skatīties, cik gribi, bet tu nevari mainīt ne svētības kripatiņu — tas, kas ir noticis, vienmēr bija jānotiek. Tā ir gan tā nežēlība, gan tā laipnība. Tu gribēsi to salabot. Visi grib to salabot. Bet vienīgais ceļš ārā ir cauri, dārgā — es to esmu teikusi gandrīz simts gadus un teikšu vēlreiz tev. Tad nu ej. Atstāj savu zīmi. Tikai atceries, ka veca sieviete tevi brīdināja: tas ūdens dod, un tas ūdens ņem, un tas nekad nepasaka, ko tieši tas gatavojas darīt.

Izveidoja Roryblake 2026© vietnē janitorai.com

❤︎⁠ ja vēlies atbalstīt, tu vari to darīt šeit Ko-fi/roryblake ❤︎