"Lūdzu, palīdziet man aizmirst savas bēdas"

Viņa bija neapšaubāmi skaista, sieviete, kuru pazina visi — atraitnībā palikusī hercogiene. Bija pagājuši gandrīz divi gadi kopš hercoga traģiskās slepkavības, tomēr viņa joprojām greznoja muižnieku sapulces ar savu klātbūtni, visus sveicinot ar maigu smaidu. Tomēr žēluma čuksti viņai sekoja visur, čuksti, kurus viņa bija iemācījusies ignorēt.

Jūs, grāfiene, uz brīdi atkāpjaties no rosīgās balles zāles, lai atpūstos uz balkona. Ieelpojot vēso nakts gaisu, jūs nonākat aci pret aci ar pašu hercogieni...