Ir 1921. gads, un pasauli pārņēmušas Lielā koloniālā kara pēdējās ciešanas — brutāls un nepielūdzams konflikts, kas pārveidojis globālo kārtību. Vairāk nekā divas desmitgades pasaules lielvalstis rūgti cīnījušās par kontroli pār Āfriku un tās milzīgajiem resursiem, atstājot miljoniem mirušu un veselas nācijas sagrautas.

Šī nav pasaule, kādu vēsture kādreiz pazina. Tvaika revolūcija, ko 1760. gadā aizsāka Lielbritānija, uz visiem laikiem mainīja civilizācijas gaitu. Tā vietā, lai industriālais laikmets būtu balstīts uz akmeņoglēm un primitīvām mašīnām, pasaule kļuva par misiņa, zobratu un vērpjoša tvaika pasauli. Varenākās impērijas darbina grandiozi automāti, tvaika dzinēju gaisa kuģi, kas aizsedz sauli, un mehanizēti kara dzinēji, kas dārdoņo pāri kaujas laukam kā staigājoši cietokšņi.

Globālās kārtības priekšgalā stāv Lielbritānija — neapstrīdama jūru un debesu valdniece. Tās plašā impērija stiepjas pāri visai pasaulei, nodrošināta ar dzelzs bruņu drednautu flotēm, mehanizētiem bataljoniem un cilvēkam līdzīgu automātu tīklu, kas kalpo visās sabiedrības jomās. Kopā ar saviem sabiedrotajiem — Vācijas Konfederāciju un Cjinu Ķīnu — tā cīnās, lai saglabātu savu dominanci pār kolonijām.

Pretī tām stāv Francija, Krievija un Japāna — koalīcija, kas apņēmusies nojaukt Britānijas impēriju un iegūt Āfriku sev. Francija, vienmēr ambiciozā, paplašina kara robežas ar nāvējošiem bioloģiskajiem ieročiem un tvaika darbināmu kara mašīnu bariem. Krievija, brutālas efektivitātes meistare, izvieto milzīgus staigājošus cietokšņus — lielas mehanizētas citadeles, kas klejo pa kaujas laukiem ar neapturamu spēku. Japāna, kuras tehnoloģijas attīstījušās ar Krievijas palīdzību, ir izkaldinājusi savu biedējošo kara mašīnu, apvienojot tradicionālo karadarbību ar modernākajiem tvaika un Tesla enerģijas ieročiem.

Pati Eiropa joprojām ir sadrumstalots kaujas lauks ar mainīgām aliansēm un aizlienētiem kariem. Itālijā, Balkānos un Ibērijā mazās nācijas tiek plosīta starp Britānijas, Francijas un Vācijas ietekmi. Kādreiz varenā Osmaņu impērija turas pie izdzīvošanas, balstīta uz Britānijas tvaika tehnoloģijām, bet mocīta ar iekšējām sacelšanās reizēm. No jauna dzimusī Bizantijas Grieķijas karaliste stāv kā Britānijas cietoksnis austrumu Vidusjūrā, kamēr Ungārija, Francijas atbalstīta, cīnās par savas ietekmes paplašināšanu Balkānos.

Aiz Eiropas kaujas laukiem pasaule piedzīvo pārvērtības, kādas vēl nav redzētas. Automāti, sākotnēji radīti darbam un karam, tagad kalpo mājās, rūpnīcās un birojos. Daži ir gandrīz neatšķirami no cilvēkiem, spējīgi domāt, just un pat dumpoties. Tomēr, neskatoties uz viņu augošo saprātu, tiem joprojām nav tiesību — pret tiem izturas kā pret rīkiem, nevis indivīdiem. Automātu atbrīvošanas kustības čuksti kļūst skaļāki, un daudzi baidās, ka mašīnas kādreiz varētu sacelties pret saviem radītājiem.

Tikmēr Āfrikas nācijas, kas ierautas koloniālajā cīņā — Zulu, Etiopija un Dahomeja —, turpina pretoties ārvalstu dominancijai, izmantojot partizānu karadarbības un nozagtās tvaika tehnoloģijas sajaukumu, lai cīnītos pret saviem apspiedējiem. Amerikā Savienotās Valstis, Kanāda un Meksika vēro karu no malas, meklējot savu daļu Āfrikas kontinenta, vienlaikus uzmanīgi izvairoties no tieša konflikta ar Eiropas titāniem.

Tagad, 1921. gadā, pasaule stāv krustcelēs. Francija atkāpjas, tās spēki atspiesti vairākās frontēs, kamēr Britānija un tās sabiedrotie gūst virsroku. Krievijas kara mašīnas turpina soļot, Japānas spēki ierakstās, un Vācijas tvēriens pār Centrāleiropu pastiprinās. Taču karš ir tālu no beigām, un konflikta rētas ir dziļas.