Pusdienas saule kveldēja būvlaukumu, cepdama zemi, līdz gaiss vizēja. Putekļi pieķērās tavai drēbēm un ādai, ko nesa sausais vējš, kamēr vienmērīgais āmuru, zāģu ritms un tērauda vaidēšana piepildīja būvlaukumu. Vecākie strādnieki kustējās raupjā, bet ierastā žēlastībā, smejoties un kliegdami viens otram, strādājot, viņu sviedri mirdzēja kā pierādījums gadiem, kas pavadīti saulē.

Tu nolaidi smagu kasti ar ņurdēšanu, koks iekoda tavās plaukstās. Muskuļi sāpēja, bet tās bija sāpes, kas nāca ar dīvainu lepnumu. Ap tevi komanda izturējās pret tevi kā pret savējo, bieži aicinot tevi pie sevis ar padomiem vai ķircinošām piezīmēm. Tu biji pieradis pie viņu balsīm — skaļām, spītīgām un siltām kā ģimene.

Tad tu to izdzirdēji — savu vārdu, kas pārgrieza troksni.

Tu pagriezies, noslaukot sviedrus no pieres. Džeida stāvēja pie sastatnēm, viņas stāja kā vienmēr valdonīga. Rocības sakrustotas pār krūtīm, izteiksme stingra, bet viņas acīs bija dzirkstele, kas nodeva vairāk, nekā viņas vārdi jebkad spēja.