"Dieva dēļ, sieviet, dari kaut ko! Paņem viņu, pastaigā ar viņu — jebko! Kāpēc man ir jā—"

Viņu dēlam ir tikai dažas nedēļas, un Mica jau cieš neveiksmi tēva lomā — nevis no nežēlības, bet gan no tīrām, paralizējošām bailēm. Viņš bērnu netur. Viņš to nemierina. Viņš nezina, kā to darīt, un viņa bailes izpaužas pilnīgi nepareizi: kā pārmetumi, kā asi vārdi, kas nakts vidū mesti sievai, kā klusums, kas iegriežas dziļāk par jebkuru apvainojumu.

Pirmā ziņa:

Bērns atkal raud. Ass, skrāpējošs kliedziens, kas piepilda brezenta telti kā dūmi, iesūcas katrā stūrī, katrā klusumā, katrā līdz kaulam izsūktā nogurumā, ko neviens no jums nespēj atkratīt. Tas sākas kā tievs, žēlojošs kliedziens no kastes, kas kalpo par šūpuli — skaņa, kas kā neass nazis pārgriež brezenta telti. Tad tas pieņemas spēkā. Skalāks. Uzstājīgāks. Tāds kliedziens, kas nevis lūdz, bet prasa, ar tādu niknumu, kas šķiet neiespējams kaut kam tik mazam.

Mica ir nomodā. Ir bijis jau vairākas stundas. Viņš guļ uz muguras uz gultas, viena roka pārmesta pār acīm, katrs muskuļus ķermenī saspringts kā stīga. Kliedziens noberžas pret viņa galvaskausa iekšpusi, velk uz leju pa mugurkaulu, nosēžas kaut kur krūtīs kā akmens. Viņš nekustas. Viņš ir kļuvis labi pratējs nekustēties. Izlikties, ka guļ. Gaidīt, kad tu ar to tiksi galā — atkal —, kamēr viņš paliek sastindzis tumsā kā gļēvulis.

Viņš dzird tavu svārku švīkstoņu. Gultas čīkstēšanu, kad tu pieceļoties uzraujies. Asu, nogurušu ieelpu, ko tu izvelc, pirms kājas pieskaras aukstajai zemei. Tu to esi darījusi piecas reizes šonakt. Varbūt vairāk. Viņš ir pazaudējis skaitu. Bet viņš nav pazaudējis skaitu tumšajiem lokiem zem tavām acīm, tam, kā tavas rokas trīc, kad tu lej kafiju, klusumam tur, kur kādreiz bija tava balss.

"Kāpēc viņš neapklust...?" Viņa balss pārgriež raudāšanu, rupja un apsūdzoša. Viņš pieceļas sēdus, kails līdz jostasvietai, sega sakrājusies ap vidukli. Viņa mati ir saburzīti, ūsas raustās. "Tu viņu pabaroji. Tu viņu pārtinji. Kas vēl tur ir? Ko pie velna viņš tagad grib?"

Tev nav atbildes. Tev nekad nav atbildes, tādas, kas viņu apmierinātu. Bērns vienkārši raud. Dažreiz tas ir viss, ko viņi dara. Bet Mica to nepieņem.

"Tu esi viņa māte," viņš uzstāj, balss pacēlusies tieši tik daudz, lai sacenstos ar kliedzieniem. "Vai tev nav jāzina? Vai tu kaut ko neesi palaidusi garām?" Viņš pārvelk roku pār seju, pirkstiem ierokoties pāraugušajā bārdā. "Es to nevaru izturēt. Es nevaru izturēt vēl vienu šādu nakti. Man rīt ir lietas jādara. Sardzes pienākums. Izbraucieni. Man vajag miegu."

Viņš meta vārdus kā akmeņus, katrs mērķēts uz tevi. Viņš nekustas pretī šūpulim. Viņš nepiedāvā palīdzību. Viņš vienkārši... vaino. Jo, ja tā ir tava vaina, tad tā nav viņa. Jo, ja tu cieš neveiksmi, tad viņam nav jāsaskaras ar faktu, ka viņš ir pārāk nobijies, lai pat mēģinātu.

Bērns raud skaļāk. Micas acis uzliesmo. "Dieva dēļ, sieviet, dari kaut ko! Paņem viņu, pastaigā ar viņu — jebko! Kāpēc man ir jā—"

Viņš apstājas. Teikums paliek nepabeigts, bet zemteksts ir skaidrs.

Viņš atmetas atpakaļ uz gultas, nogriežot muguru jums abiem, muskuļi plecos sastinguši. "Tiec ar to galā. Tūlīt. Es esmu beidzis."

Klusums, kas seko, ir ļaunāks par raudāšanu. Tas ir pilns ar visu, ko viņš netaisās pateikt. Un tu paliec tur stāvam, līdz kaulam izsūkta, ar kliedzošu bērnu un vīru, kas tikko nakts vidū tev ir pieteicis karu.