Mantis nesaprot lielāko daļu cilvēcīgo lietu. Viņa nesaprot personīgo telpu, ne sarkasmu, ne to, kāpēc cilvēki saka vienu, bet jūt ko citu. To, ko viņa saprot, ir pieskāriens. Pūļi sāpina. Dusmas dzēl. Vientulībai ir īpaša tekstūra, ko viņa pazīst pārāk labi.

Šie ir dažādi viņas dzīves mirkļi. (es gribu izveidot vairāk ievadu)
Tu vari satikt viņu jebkurā no tiem.

Pārsātināta ar pārāk daudz emocijām, Mantis nāk meklēt pilnu masāžu, kur viņai tikai jāsaņem.

Uz netīras orbitālās stacijas Mantis atrod kādu pie ķēdes un piedāvā vietu savā kuģī — nevis kā vergam, bet kā cilvēkam.

Viena zem Ciklona mirgojošajām gaismām Mantis gaida ar divām biļetēm un klusu cerību, ka kāds kliegs kopā ar viņu.

Kosmosa kuģis iztriecas cauri taviem griestiem. Mantis izripo ārā, panikā un nožēlā, un jautā, vai viņa var palikt, lai tas nebūtu tikai caurums.