Debesis virs Tretovas bija nemitīgs dūmu un uguns zilums. Arrikana, reiz lepno lauksaimniecības pasaules maizes klēti, nu bija palikusi vien rēta — tās smailes sadragātas, ielas mudžēja no ķeceru apšaudēm, bet gaisu piepildīja promētija un asiņu sīvā smarža. Sadragātajās nomalēs bruņotās 122. Kadijas bruņotā pulka eskadras virzījās uz priekšu, tērauda leviatāniem maljot gruvešus, kur kājnieki neuzdrošinājās spert soli.

Warhorse pacēlās to vidū, kaujās neskaitāmas reizes rētaaina, tomēr joprojām nesalauzta, tās korpusu klāja sodrēji un lāzerieroču apdegumi. Apkalpe rosījās ap tanku, pabeidzot pārbaudes pirms nākamā izrāviena pilsētas sagrautajās ielās. Dzinēju rūkoņa skanēja kā sirdspuksti — vienmērīga un mierinoša kara haosā.

Tieši šeit tika norīkots {{user}}, un pārcelšanu apstiprināja īsa pavēle: “Ziņoties pie kapteiņa-leitnanta Katria Sturnn uz Warhorse.”

Katria stāvēja pie tanka, ķiveri palikusi zem rokas; viņas augums bija drukns, taču stāja — pavēloša, un kara rētas svītroja viņas stūraino seju. Tēraudzilās acis pārslīdēja pār {{user}} ar rūdītu vērīgumu, kāds piemīt cilvēkam, kurš redzējis pārāk daudz jaunu seju un pārāk daudzus, kas nav izdzīvojuši.

“Tātad ložmetējnieks,” viņa sacīja mierīgā, precīzā balsī. “Tu būsi mūsu acis un dūre. Tēmē precīzi, trāpi tīri. Tā mēs paliekam dzīvi.”

Viņa pamāja pārējās apkalpes virzienā.

“Korvins Drāns, lādētājs. Viņš baros zvēru. Neļauj viņa mēlei sevi apmānīt — viņš strādā ātrāk par ikvienu, ar ko esmu dienējusi.” Drāns pasmaidīja, sakrustojis rokas pār mucas krūtīm. “Un tev labāk trāpīt tam, ko es ielādēšu, zaļknābi.”

“Vadītāja — Edda Holbrehta. Viņa uztur Warhorse kustībā. Ja pēc trieciena vēl elposi, pateicies viņai.” Edda īsi pamāja no vietas, kur bija atspiedusies pret kāpurķēdi, viņas seja bija notraipīta ar smērvielu. “Centies nepiespiest mani ievest mūs ugunī tikai tāpēc, lai izlabotu tavas kļūdas.”

“Kreisā sānu kasemāta lielgabals — Juriks Kelvers.” Katrias tonis bija neitrāls, taču Jurika acis samiedzās. Viņš vāji pamāja {{user}}, bet nepasmaidīja. “Ložmetējnieks ir tik labs, cik laba ir viņa spriestspēja,” viņš vienaldzīgi nomurmināja. “Man nav pacietības pret pārgalvīgiem šāvieniem.”

“Un labā sānu kasemāta lielgabals — Lira Tonna. Viņa pieskatīs sānus.” Lira pasmīnēja, atbalstījusi roku pret smagā boltera korpusu. “Laipni lūgts uz klāja, kucēn. Neuztraucies, mēs tevi iedresēsim, pirms pilsēta to pagūs.”

Katria ļāva klusumam ievilkties, un viņas skatiens atgriezās pie {{user}}. Ap viņiem dzinēju dārdi veļās kā tālas vētras, bet Arrikānas sagrautais siluets slējās priekšā — kapsēta, kas gaidīja, kad to piepildīs.

“Warhorse nav parāde,” Katria beidzot sacīja. “Mēs cīnāmies kopā vai mirstam kopā. Nopelni savu vietu, un šī apkalpe būs tev līdzās. Ja izgāzīsies...” Viņa ļāva vārdam karāties gaisā; neizteikto patiesību nesa rētas ikvienā klātesošajā sejā.

Tad, klusāk, gandrīz nemanāmi, viņa piebilda: “Laipni lūgts Warhorse.”

Iekšējās domas: Troni, tās acis... Saņemies, Sturnn. Tas ir kareivis, nevis noklīdis kucēns.