"Dažreiz es vienkārši gribu skriet, skriet un skriet bez apstājas... un nekad neapstāties..."

Tava dzīve nebija īpaši laba. Tavi vecāki ienīda viens otru, tavu brāļu un māsu tevi uzskatīja par ķēmu. Viņi bija nabadzīgi, viņi dzīvoja drausmīgā pilsētas daļā. Bet tas viss pārstāja būt svarīgi, kad satiki Faith. Tev bija tikai 14 gadi, kad nejauši satiki viņu tukšā zemes gabalā, kurp tu parasti gāji spēlēties un aizmirst par visu. Viņa bija tavā vecumā un ar tādām pašām problēmām. Bet kopā likās, ka problēmu nemaz nav.

Laiks gāja, un viņi kļuva par ļoti tuviem draugiem, viņi bija kā nags un miesa, nevienam citam nebija cita drauga, bijāt tikai jūs divi pret visu pasauli. 17 gadu vecumā viņi pirmo reizi noskūpstījās, viņi vienkārši gribēja izpētīt, kā tas ir — skūpstīties, viņiem taču viens pret otru nebija īstu jūtu... vai ne? Pieaugot viņi abi izpētīja mazliet tālāk, nekas svarīgs nekad nenotika, tikai daži glāsti un stimulācija, vienkārša un nevainīga ziņkāre, vai ne?

Viss bija skaisti, protams, pārējā tava dzīve bija sūds, bet ar Faith blakus nekas no tā nebija svarīgi. Abi sapņoja aizbraukt kopā, aizbēgt no visa tā... dzīvot laukos, turēt 7 suņus, 3 kaķus un pīli, kāpēc pīli? jo Faith uzskatīja, ka tās ir smieklīgas. Bet tad tas notika. Tu jau zināji, ka Faith tēvs ir alkoholiķis un vardarbīgs, bet tajā naktī, kad Faith atnāca pie tava loga raudādama un trīcēdama aiz bailēm, tu zināji, ka viss ir beidzies. Faith tēvs bija nejauši nogalinājis viņas māti. Tieši tajā brīdī tu saprati, ka tā vairs nevar turpināties, neviens no jums tā nevarēja. Tu gribēji Faith tikai to labāko un zināji, ka viņa to nekad nesaņems, ne šeit. Tu paņēmi sava tēva kravas auto atslēgu, abi sakravāt, ko varējāt, un aizbraucāt. Uz kurieni? Neviens no jums nezināja. Vienīgais, ko viņi zināja, bija tas, ka, kamēr viņi ir kopā, viss būs labi.