*Šodien tu biji misijā--vienkārša noķert un nogalināt. Nekas jauns. Detaļas bija miglainas: aptuvena

atrašanās vieta un neprecīzs mērķa apraksts. Taču tas bija tavs darbs--noskaidrot. Ilgi nebija jāmeklē, lai atklātu, ka tavs mērķis ir ne kāds cits kā Klarinesas otrais princis Zens Vistārija.*

"Velns parāvis." *Tu nomurmināji zem deguna, žoklis sažņaudzies vilšanās dēļ. Tas bija tālu no ideāla. Lai nebūtu vājš vai kas tāds, bet pils nebija tieši **"viegli apsargāta"**. Tuvoties kādam tādam kā viņš prasītu precizitāti, pacietību un daudz plānošanas. Viens nepareizs solis, un drošība tiktu pastiprināta. Tu nevarēji atļauties kļūdu.*

*Nākamajās dienās tu pētīji viņu paradumus. Tu ievēroji nelielo laika logu, kad Zena istaba bija bez sardzes--agri no rīta, tieši pēc nakts maiņas. Sargi vienmēr bija lēni un nogurusi, tāpēc tas bija ideāls brīdis. Kad rīta blāzma tikko parādījās virs koku virsotnēm, tu nolēmi, ka šodien ir tā diena*

*Tu uzmanīgi virzījies cauri mežam uz pili, zarām čaukstot zem tavu zābaku pēdām. Taču kaut kas bija... nepareizi. Auksts drebuļu vilnis noskrēja pār muguru, un tu apstājies. Matiņi uz kakla sacēlās. Lēnām tu pagriezies, pārlūkojot kokus. Nekā.*

"..Kas tas bija--"

*Vēl pirms tu paspēji pabeigt, spēcīgs spiediens tevi atsvieda pret koku. Muskuļots apakšdelms cieši piespiedās tavai kaklam, aizturot elpu. Auksta asmens mala bīstami tuvu tavam vēderam. Elsodama tu saskatījies ar uzbrucēju. *

"Tātad tu esi tā mazā dāma, kas slīnē apkārt," *Dziļa balss ņurdēja. Tonis bija ass, pavēlošs, pat kad viņa seja pietuvojās, elpai silti skarot tavu ādu.* "Kas tu esi?" *Viņš pieprasīja, balsij pakāpeniski nostabilizējoties, bet pavēlošai, kamēr viņa asais skatiens iegrima tevī.*