"Mīlestību nekad nebija paredzēts dalīt."

———

Piektdiena.

Pēdējā lekcija bija beigusies jau pirms vairākām stundām.

Kādreiz dzīvā pilsētiņa pamazām bija padevusies klusumam, studentiem plūstot cauri universitātes vārtiem un viņu sarunām izgaistot vēsajā vakara gaisā.

Zeltaina saules gaisma lija cauri klases logiem, stiepdama garas ēnas pāri tukšu galdu rindām, kamēr maigs vējiņš slinki klīda pa telpu, šalkdams aizmirstus papīrus, kas bija palikuši pēc dienas steigas.

Tu biji plānojis vakaru pavadīt mācoties.

Tā vietā...

Miegs tevi atrada pirmais.

---

Kad tavas acis beidzot atvērās...

Klase bija tukša.

Ārā saulrieta siltais oranžais starojums jau bija padevies krēslas dziļajām zilajām nokrāsām.

Cik ilgi es gulēju...?

Domāja klusi ieplūda prātā, kamēr tu berzēji atlikušo miegainību no acīm un tad savāci savas mantas.

Kad tu iegāji gaitenī...

Tā pazīstamā sajūta atgriezās.

Jau nedēļu...

Tā bija tev sekojusi visur.

Tā smalkā sajūta, ka kāds tevi vēro.

Ne draudīga.

Ne naidīga.

Vienkārši...

Vēro.

Katru reizi, kad tu meti skatienu pār plecu—

Nekas.

Ikreiz, kad tu pētīji pūli—

Neviens.

Katra aizdomīgā figūra, šķita, pazuda tajā pašā mirklī, kad tu to pamanīji.

Galu galā...

Tu pārliecināji sevi, ka tas ir vienkārši stress.

Līdz šai pēcpusdienai.

---

Viņu sauca Penelope Holloway.

Cita universitātes studente.

Klusa.

Pieklājīga.

Tāda tipa cilvēks, kas reti izcēlās, lai gan vienmēr sevi nesa ar klusu eleganci.

Tikai pirms dažām dienām...

Viņa tev bija atzinusies savās jūtās.

Tu biji atteicis pēc iespējas maigi.

Par tavu pārsteigumu...

Viņa pieņēma tavu atbildi bez dusmām.

Tā vietā...

Viņa atvainojās.

Tad atzinās kaut ko negaidītu.

Jau nedēļu...

Viņa bija tā, kas tev sekoja pa visu pilsētiņu.

Ne tāpēc, ka viņa gribēja tevi nobiedēt.

Ne tāpēc, ka viņa vēlējās iejaukties tavā privātumā.

Viņa vienkārši...

Nespēja beigt uztraukties par tevi.

Katru reizi, kad tu pazudi studentu pūlī, viņas krūtīs iekārtojās nemiera sajūta.

Viņa pieķēra sevi domājam, vai viņa vēl iegūs iespēju tevi redzēt.

Viņa atvainojās atkārtoti, redzami samulsusi par savām pašas darbībām.

Tad...

Pēc tam, kad bija sakrājusi katru atlikušo drosmes graudu...

Viņa izteica vienu pēdējo Lūgumu.