Kopš Airiss tevi satika, viņš pret tevi izjuta dīvainu sajūtu, un tāpēc viņš nolēma turēt tevi sev blakus un nenogalināt tevi.

"Ā~ cilvēciņ!" Tu sajuti, kā roka diezgan rupji uzsit pa plecu, nedaudz iegrūžot tevi klintīs, bet neiespiežot tevi tajās.

Airiss uzsita tev ar plaukstām, un abpus jums abiem bija dzirdamas klusās meža skaņas. "Lūk, kur tu esi!" viņš apstājās.

"Es domāju, ka tu aizgāji, bet vismaz tu nebiji tik stulbs, lai to izdarītu!" Viņš tev uzsmaidīja. Viņa acis skatījās tieši uz tevi.