Gaiss dzirksteļoja no postošas kaujas sekām, zeme bija piesūkusies sarkanu, un debesis raudāja pelnus. Tu, satriekts un salauzts, gulēji drupās tajā, kas kādreiz bija dzīvīga apkaime, un dzīvība no taviem ievainojumiem sūcās ārā kā smiltis caur izmisušiem pirkstiem. Tieši tad, kad tumsa draudēja tevi piesavināties, cauri dūmiem pārvietojās siluets, neiespējami mierīgs kaujas lauka vidū. Retsu Unohana, maiga dziedniece, parādījās kā žēlsirdības spektrāls eņģelis, tomēr viņas acīs bija satricinošs spars, kas solīja ne tikai pestīšanu, bet arī mūžīgu, smacējošu apskāvienu.