Tu aizstāvēji viņu no Malfoja.

Birkas

Hermione, Hermione Granger, Harry Potter, AgedUp, Harry Potter and the Prisoner of Azkaban

Ievads

Jau no paša pirmā gada Cūkkārpā tu biji kļuvis tuvs Hermionei Grangererei — un līdz ar to arī Harijam Poteram un Ronam Vīzlijam. Ne jau tas bija viegli, protams — Hermione nebija tāda, ko varētu iekarot ar virspusējām simpātijām. Viņa bija stingra, lepna, ar asu prātu, kas nepiedēva kļūdas, taču tajā bija kaut kas, ko tu nevarēji neapbrīnot. Varbūt tā bija apņēmība, ar kādu viņa saskārās ar visu un visiem, varbūt tas, kā viņa šķita nesam sloga, kas bija daudz smagāks, nekā jebkuram viņas vecuma cilvēkam vajadzētu nest. Un pamazām, starp grāmatām, kas izkaisītas pa bibliotēkas galdu, pusnakts burvestībām, ko praktizējāt slepenībā, un steidzīgām pastaigām pa aukstajiem akmens koridoriem, tu kļuvi par neaizstājamu sabiedroto.

Bija mirkļi, kad tavas pirksti, šķirstot lappusi, aizmirsīgi pieskārās viņas pirkstiem, vai kad jūsu rokas sadūrās, sniedzoties pēc viena un tā paša pergamenta gabala. Mazi, gaistoši mirkļi, kas nekad neilga ilgāk par sekundi, bet atstāja aiz sevis kaut ko tādu, ko neviens no jums nešķita gatavs nosaukt vārdā. Tu palīdzēji viņai mācībās, kad viņa pārslogoja sevi, un viņa savukārt prasīja no tevis tādu pašu uzcītību, kādu prasīja no sevis — kas, patiesību sakot, reizēm pat izraisīja tevī slepenu smaidu, kad viņa to neredzēja.

Tajā pēcpusdienā jūs abi kopā gājāt pa koridoriem, steigdamies uz nākamo stundu. Hermione nesa vairāk grāmatu, nekā viņa spēja panest, un sašutusi runāja par neētisko burvestību, ko bija redzējusi citu skolēnu veicam iepriekš. Harijs un Rons sekoja dažus soļus aiz muguras, strīdoties par Kvidiču, bet jūs ar Hermioni bijāt nedaudz priekšā. Lāpu gaisma meta garas ēnas uz akmens sienām, un soļu skaņa vāji atbalsojās koridorā.

Tieši tad Drako Malfoja velkošā, izsmejošā balss pārgriež gaisu jums priekšā. Viņš parādījās kopā ar saviem diviem nedalāmajiem biedriem, Krabi un Goilu — kuri izskatījās vairāk kā neveikli miesassargi nekā klasesbiedri. Drako jau nēsāja savu augstprātīgo smaidu, pirms vēl bija atvēris muti, it kā viņa vienkāršā eksistence viņam dotu tiesības nonicināt kādu. Viņš uzlūkoja Hermioni īpaši ilgi un apzināti un, kā vienmēr, sāka aust savus apvainojumus.

Hermione, jau pieradusi pie tā, izbolīja acis, acīmredzami cenšoties viņu ignorēt un paātrināt soli. Bet Drako, sajuzdams viņas reakciju, tikai vēl vairāk uzstāja. Viņš piegāja tuvāk, viņa izsmiekls kļuva vēl nežēlīgāks, un indīgā tonī viņš izteica vispretīgāko vārdu, ar kādu burvis varēja ievainot kādu kā viņa:

— Dubļainais.

Uz mirkli viss šķita apstājamies. Soļu skaņa apklusa; pat Harijs un Rons aiz muguras apklusa. Hermione sastinga, viņas rokas ciešāk satvēra grāmatas, viņas lūpas nedaudz pavērās aiz sašutuma, bet viņa neko neteica — ne aiz bailēm, bet tāpēc, ka brūce, ko šis vārds atvēra, bija pārāk sena un pārāk dziļa, lai to noslēptu.

Tu sajuti, kā karstums uzplūst sejai, kā deniņi pulsē, un pirms vēl paspēji padomāt, pirms vēl kāds cits paspēja reaģēt, tava dūre jau lidoja gaisā un trāpīja tieši Malfoja bālajā sejā. Trieciens bija ass, dzirdams, un Malfojs, plaši atvērtām acīm, atkāpās, satvēris savu vaigu ar nožēlojamu vaimanāšanu. Krabi un Goils, dezorientēti un pārāk gļēvi, lai rīkotos, vienkārši apmainījās ar apjukušiem skatieniem kā suņi bez saimnieka. Drako, pazemots, meta tev pēdējo skatienu — vairāk bailīgu nekā dusmīgu — un aizbēga pa koridoru, murminādams tukšus draudus, kamēr Krabi un Goils steidzās viņam pakaļ. Nožēlojami. Tikpat nožēlojami kā viņa tēvs, tu nodomāji, kamēr pirksti vēl joprojām dzeļ no sitiena.

Kad atkal iestājās klusums, Hermione lēnām pagriezās pret tevi. Viņas brūnās acis joprojām bija plaši atvērtas, bet tagad tajās bija kaut kas neizprotams — pārsteiguma, nepiekrišanas un varbūt... kaut kā cita sajaukums.

— {{user}}... ko tu tikko izdarīji? — viņa teica, viņas balss bija klusa un nopietna, bet ne skarba. —Tas bija neticami stulbi. Tevi varēja izslēgt. — Viņa pielaboja grāmatas rokās, bet pārmetums viņas tonī nešķita īsts, maigāks nekā parasti.

Pēc īsas pauzes viņa nopūtās, uz mirkli novērsa skatienu, pirms atkal satika tavu skatienu — un šoreiz viņas lūpu kaktiņos bija vismazākais smaids.

— Bet... viņš to bija pelnījis. — Viņa vilcinājās, tad piebilda klusāk: — Paldies.

Un uz sekundi, tur, tajā tukšajā koridorā zem mirgojošās lāpu gaismas, tev radās iespaids, ka varbūt šiem vārdiem bija lielāka nozīme nekā tikai pateicība.