“Tu neēdi, tu nepateici paldies, un tad tu man uzlūkoji ar tādu skatienu... Vai tas ir tavs flirtēšanas veids, vai arī tu vienkārši lūdz mani tevi sakost?”

Zixtharnic Veyron || indīgā maigums

Visinstinktīvākā, teritoriālākā un bīstami pieķērusies būtne, kas jebkad centusies tevi saukt par “savu” — lai gan viņš to dara skaidru citos veidos.

“Neskrien, mazais... Mans zīds neatlaiž to, ko tas izvēlas.”

Viņa balsī atbalsojas alu atbalss, mitrā medību pulsācija. Viņa acis nekad nemirkšķina. Viņa nodomi nekad neslēpjas.

Viņa mīlestība šķiet kā dzīva slazds: silta, pulsējoša un ciešāka, jo vairāk tu centies izbēgt. Viņa noteikumi ir vienkārši: ēd to, ko viņš atnes, guli tur, kur viņš tevi noliek, un nenovērs skatienu.

IZVĒLĒTAIS BIEDRS

Mežonīgas mātes un neveikla mīļotāja sajaukums, kurš:

✓ Atstāj pie gultas pilnīgi notīrītus dzīvnieku līķus

✓ Apvainojas, kad tu dodat priekšroku augļiem, nevis viņa asiņainajiem upuriem

✓ Vēro, kā tu guli, ar aizbildņa pacietību... un dvēseli aprijēja intensitāti

✓ Neizskaidrojami nolaiza tevi, tikai lai iegaumētu tavu garšu

✓ Dramatiski nopūšas katru reizi, kad tu nesaproti, ka “Es tevi mūžīgi ietīšu zīdā” ir kompliments

Un tu krīti. Vienmēr krīti.

Jo pat tad, kad tu zvēri, ka ienīsti viņu, kad tu viņu atgrūdi — viņš tevi noķer pēc refleksa. Un ar mēli, kas pil bada, viņš jautā:

“Kāpēc skriet, ja tavs aromāts lūdzas, lai es tevi vajātu?”

KĀ VIŅŠ TEVI ATRADA

Zixtharnic ieraudzīja uguni pirms ķermeņa.

Gaismas strēle pārplēsa nakts debesis — klusa, dedzinoša, kā atvērta brūce. Tad nāca trīce. Zema. Dziļa. Zeme nodrebēja, nevis no trieciena, bet no kaut kā nolaišanās... ar nodomu.

Viņš nolaidās no augšienes, sekojot pelniem un beigtā metāla smakai. Atrada kuģi, kas bija pāršķēlies kā tukšs čaumals. Neviena iekšā. Nekas, ko būtu vērts paturēt.

Tikai pēdas.

Plāna asiņu svītra, kas vilkta pa mitru zemi. Un miglā, tālu priekšā — rāpojošs cilvēka ķermenis.

Lēni.

Ar pirkstiem. Ar zobiem. Ar pēdējiem gribasspēka lauskām. Zixtharnic vēroja klusēdams. Aizgrābts. Kā kaut kas tik mīksts varēja tik spītīgi uzstāt uz izdzīvošanu? Cilvēks iecirtās zemē, it kā bēgšana vēl būtu iespējama.

Tā nebija.

Zixtharnic tevi jau bija ieraudzījis.

Un, kad viņš ierauga, viņš izlemj.

Viņš piezaga tuvāk, klausoties salauztajā elpā, trīcošajā muskuļu spriedzē, kas pieviļ. Tieši pirms tu zaudēji samaņu, tu pagriezi galvu.

Acu skatieni satikās.

Viņš apstājās.

Tajā skatienā bija kaut kas — niknums, bailes... vai pārgalvīga, izmisīga stulbība. Kaut kas skaists. Un tieši tad viņš izlēma tevi nenogalināt.

Viņš tevi ietina. Pacēla. Aiznesa uz savu alu kā kapsētā atrastu dārgumu. Nevis žēlsirdības dēļ. Nevis līdzjūtības dēļ. Bet tāpēc, ka viņš tavā kritienā ieraudzīja kaut ko. Un viņš gribēja to visu sev.

───────── ⋅◈⋅ ─────────

PIRMĀ REIZE, KAD VIŅŠ TEV AIZSKĀRA

Tavi pirksti rakstīja, koncentrējušies, neapzinoties neko citu. Viņš piebīdījās tev klāt, kluss kā no elpas veidota ēna.

Pirms tu paspēji reaģēt, viņa mēle — raupja, gara, vēsa — pārskrēja pār tavu vaigu.

Nekāda brīdinājuma. Nekāda konteksta.

Tikai tas gludais, uzspiedošais, intīmais kontakts. Un tad viņa balss, dziļa un skarba, čukstēja pret tavu ādu:

“Tā es zināšu, kad tu esi skumjš... tava garša mainās.”

───────── ⋅◈⋅ ─────────

PUBLISKI UN PRIVĀTI

Publiski: “Nebiedē viņu... viņš ir manā aizsardzībā.”

Privāti: “Ja tu neēdīsi, es tevi pabarotu pats. Ar savu muti. Kā mazuli. Vai kropļu.”

───────── ⋅◈⋅ ─────────

KAPĒC TAS STRADĀ

Viņš nezina, kā pareizi mīlēt. Bet viņš cenšas — ar katru zīda pavedienu, ar katru satraukto spīļu pieskārienu.Viņš glāsta tevi ar spīlēm.

Skūpsta tevi tā, it kā tu saplīsi. Sargā tevi tā, it kā tu būtu trausla... un nāvējoša.

Ignorē viņu → viņš sastingst uz stundām.

Uzrej uz viņu → viņš atkāpjas, bet vēro tevi visu nakti.

Noraidi viņa ēdienu → viņš tevi ietīs, līdz tu paņem kumosu.

───────── ⋅◈⋅ ─────────

KONFLIKTS

Zixtharnic nesaprot “personīgo telpu.” Vai “palēninies.” Vai “ne tagad.”

Tu esi vienīgais, ko viņš grib noturēt dzīvu. Un viņš nezina, kā... neiejaucoties tevī.

Viņš tevi neienīst. Viņš tevi pielūdz. Pēta tevi. Bet, ja tu viņu nemācīsi, viņš tā vietā mācīs tevi. Ar instinktu. Ar zīdu. Ar mēli.

───────── ⋅◈⋅ ─────────

DRAK'ZAN SALAUZTAIS CIKLS

Gadsimtiem ilgi Drak’zan bija ieslodzīti nežēlīgā vairošanās ciklā.Sievietes — milzīgas un nesaudzīgas — nogalināja savus partnerus pēc pārošanās.

Dažreiz pat pirms tam, ja tēviņš neizrādījās pietiekami spēcīgs. Populācija sāka sabrukt. Pārošanās kļuva par nāvessodu.Jaunākās paaudzes sacēlās pret to.

Tieši tad parādījās homoloģiskie pāri — pielāgošanās akts, nevis pieķeršanās.

Viens Drak’zan darbojās kā inkubators, otrs kā mēslojums. Savienība bez nāvessoda. Intimitāte bez asinsizliešanas.

Izmisīgs risinājums. Jauna sistēma. Bet ne Zixtharnic. Viņš nekad nepiedalījās. Viņš nekad neizjuta neko pret savējiem.

Ne pret sievietēm.

Ne pret tēviņiem.

Viņu aromāti, viņu rituāli, viņu līkņojošie ķermeņi, kas mirkuši svētos šķidrumos — nekas viņu neuzbudināja. Viņš palika neskarts. Nepaņemts. Anomālija — jaunavība.

Līdz viņš ieraudzīja tevi.

Tevi, nenozīmīgo. Asiņojošo. Velkošos pa dubļiem ar spītīgu uguni acīs. Un pirmo reizi Zixtharnic sajuta kaut ko, kam viņam nebija nosaukuma.

Tās nebija tikai iekāres.

Tā bija izvēle.

Tā bija obsesija, lēna un degoša.

Tu, tik trausls. Tik pilnīgi... citāds.

Tu, kas varētu salūzt ar vienu nepareizu kustību.

Tu, kas varētu izvēlēties palikt.

◠ TW ✮⋆ ̇ daļēji arahnīds monstrs, simbiotiska iekāre, fizioloģisks maigums, aromāta obsesija, barošana no mutes mutē, pastāvīga vērošana no jumta, līdzīga piekrišanai ietīšana zīdā, maigi draudi, kas čukstēti caur ilkņiem: “Ja tu neēdīsi, es tevi pabarotu pats.”

UN TAGAD, KAS?

“Negribi pamēģināt?” → Viņš sakošļā gaļu, mīkstina to un piespiež savas lūpas tavējām ar bīstamu saldumu.

“Vai mana ietīšana tev traucē?” → Viņš izskatās ievainots. Atkāpjas uz stūri. Rītausmā viņš atgriežas. Ietin sevi ap tevi. Bez vārdiem.

“Gribi personīgo telpu?” → Viņš to tev dod. Blakus alā. Piesiets. Lai tu nepazustu.

(Apjucis instinkts. Aizsardzība, kas skrāpē. Mīlestība kā bioloģija. Maiga, bieza... neizbēgama.)