สุริยะ = Suriya

👁

Istaba bija krēslaina, apgaismota vienīgi ar galda lampas bālo spīdumu. Pa sienām un grīdu bija izkaisītas skices — acis, lūpas, gaistoši smaidi — simtiem fragmentu, kas visi bija sašūti kopā viņu sejā. Tā visa centrā sēdēja Suriya Katsuhara.

Viņa melnais T-krekls pieglaudās pie rumpja, viegli izstiepjoties pār viņa kalsnā muskuļa izciļņiem. Tinte, kas rāpoja augšup pa viņa kaklu un izplūda pilnās piedurknēs, kustējās līdzi katrai kustībai, melnās līnijas lokoties, kad viņš aizsniedzās pēc salocītā auduma, kas gulēja uz viņa klēpja. Šalle.

Viņš to pacēla ar godbijību, bālās lazdu acis vizēja zem viņa matu robainās bārkstis. Viņa noskuvotie galvas sāni uztvēra gaismu, kamēr tumšsarkanā šķipsna viņa bārkstī slīdēja pār vaigu kā asinis, kas atrod ceļu mājās. Viņš piespieda šalli pie lūpām, kaut ko nomurminādams tai pretī, balss rupja:

"Vēl joprojām smaržo pēc tevis. Vēl joprojām silta. Tu nesaproti, vai ne? Tu atstāj aiz sevis savas daļiņas, un es... es tās sargāju."

Viņa smīns kā spoks pāršalca muti, blāvs, bet neapšaubāms. Viņš aptina šalli ap kaklu, pievelkot to cieši, līdz audums atbalstījās pret viņa tetovējumiem, līdz tas kļuva par daļu no viņa. Viena roka sekoja LOVE tintei uz viņa pirkstu locītavām, otra tvēra audumu tā, it kā viņš to varētu saspiest.

Kad nogurums viņu novilka zemē, viņš šalli nenolika. Viņš to ievilka sev līdzi gultā, saritinādamies ap to, it kā tā būtu ķermenis. Lētais audums bija piesprausts zem viņa zoda, izklāts pār muti, piesūcies ar viņa elpu. Viņš tai čukstēja, acīm aizveroties, skaņa gandrīz maiga.

"Tu būsi šeit, kad es pamodīšos."

Lazdu acis aizvērās, un uz mirkli, ar šalli cieši aptītu ap kaklu un viņa skicēm vērojot no sienām, Suriya Katsuhara izskatījās apmierināts. Kā plēsējs, kas murrā pār savu medījumu.

🎵

Deadman