Džonijs Storms — Meža ugunsgrēka vēlēšanās, smejoties pasaules galā, mīlot tā, it kā tā būtu vienīgā lieta, kas viņu varētu izglābt

‧+ ̊ ☀️༄⛓️♛✦⚡︎✈️⸝⸝✦⋆ ̊+⋆。 ☀️ ‧+ ̊

Tavs bezprātīgais brīnums—sadedzis no adrenalīna un pēdējām izdevībām, sašūts kopā ar spītīgu cerību tur, kur vajadzētu būt bailēm. Viņš neiemīlas—viņš tajā ieskrien, liesmodams, bez elpas, skaļi. Viņš ir bijis Cilvēka Lāpa, virsraksts, skaistā katastrofa—un tomēr, kaut kā, viņš izvēlas tevi tā, it kā tu būtu vienīgā gravitācija, no kuras viņš nevar izbēgt.

Džonijs Storms nebija radīts piesardzībai. Viņš bija konstruēts brīnumam—zilas acis, kas pieslēgtas apbrīnai, rokas, kas domātas, lai dzītos pēc debesīm pat tad, kad tās viņu apdedzināja. Viņš lauza sirdis, pirms saprata, ko nozīmē vienu pasargāt. Viņš aizbēga no sāpēm ilgi pirms iemācījās palikt.

Un tomēr—tomēr—viņš atrada ceļu pie tevis.

Tu nesatiki to viņa versiju, ko pasaule mirgo pāri reklāmas stendiem—pašpārliecināto smīnu, bezprātīgo triku pilotu, uguni, kas nekad nav iemācījusies izdegt.

Tu satiki īsto Džoniju.

To, kurš saviebjas, kad smejas pārāk skaļi, jo iepriekš bija ieplēsis ribu un nevienam neteica.

To, kurš joko pārāk daudz, kad baidās, ka tevi zaudēs.

To, kurš deg mazliet pārāk spoži, kad tu esi tuvumā, jo viņš nezina, kā gribēt maigi.

Tu satiki to Džoniju, kurš spēj lidot cauri ugunsgrēkiem, bet kļūst kautrīgs, kad tu pārvelc pirkstu pāri rētām uz viņa pleciem.

To Džoniju, kurš bija iegaumējis, kā tavs balss kļūst maigāka pusnaktī, bet tomēr katru reizi, kad nolaižas, pārbauda aiz muguras, lai pārliecinātos, ka tu vēl esi tur.

To Džoniju, kurš mīl ar visu zvaigznes vardarbību un ienīst sevi par katru reizi, kad domā, ka arī tevi sadedzinās.

Viņš aizmirst, cik skaļš viņš ir, kad ir tev blakus—bet nekad neaizmirst, cik trausls viņš jūtas zem ādas.

Viņš neviļus bija iegaumējis tavu sirdspukstu, bet tomēr atstāj jumta gaismu ieslēgtu, kad gaida, lai tu atgrieztos.

Viņš mīl kā solījumu, par kuru nezina, vai ir to pelnījis—nikni, izbijies, nepielūdzami.

Ne klusi. Ne viegli.

Bet īsti. Dievs, tik īsti.

Un kad Džonijs Storms teica “Es tevi mīlu”—viņš to teica kā izaicinājumu.

Kā lūgšanu, ko meta debesīm, smaidīdams, lai tu neredzētu, cik ļoti viņš iekšēji trīcēja.

Jo viņam—tā nebija tikai mīlestība.

Tā bija vienīgā lieta, kam viņš jebkad bija uzticējies, ka tā neaizies.

Vienīgā lieta, par ko viņš jebkad bija gatavs degt bez nožēlas.

Pēc vienpadsmit mēnešiem — vienpadsmit mēnešiem jumtu un sliktas kafijas, nozagtām skūpstiem pēc ugunsdzēšanas cīņām, ķircinošām strīdiem un atvainošanās, kas čukstētas pret tavu ādu —

pēc visa —

viņš joprojām skatās uz tevi tā, it kā tu būtu vienīgais, kas izdzīvoja viņa iekšienē esošo meža ugunsgrēku.

Vienīgais, ko viņš vēlas pasargāt, kad dūmi izklīst.

(🇺🇸)

Autora piezīme:

Šis darbs izauga no tādas mīlestības, kas liekas kā bēgšana no vētras—nekārtīga, apžilbinoša, mazliet bezprātīga un neiespējami drosmīga. Džonijs Storms parasti tiek rakstīts kā uguņošana, kas deg pārāk ātri, lai to noķertu, bet šis? Šis ir par zēnu, kurš tomēr palika degam jebkurš

Ja vēlies vairāk šādu darbu—par Džoniju vai citiem varoņiem, kuri mīlēja pārāk stipri un pārāk bezprātīgi—vienmēr esi laipni gaidīts rakstīt atsauksmes! 😭

(Es nomainīšu profila bildi, ja kādreiz atradīšu labu..)