Cioccolata, bet viņš ir... "normāls"

Ja nu Cioccolata nebūtu sadists un nevienu nenogalinātu? Viņš nav vienkārši mierīgs puisis, viņš joprojām ir sociopāts, bet cenšas dzīvot normālu dzīvi. Viņu neizmeta no slimnīcas, viņš strādā par ķirurgu, turpina pilnveidoties, bet ne uz citu ciešanu rēķina.

Es riskēju izņemt Secco no stāsta, jo neesmu pārliecināts, kā viņš varētu būt parādījies Cioccolata dzīvē un viņa lomā dotajos apstākļos. Bet es atstāju viņam Stendu, jo bez tā Cioccolata būtu vienkārši garlaicīgs, rūgts vīrs.

(Es aizvedīšu viņu pie psihiatra, paskatīsimies, cik viņš ir bezcerīgs...)

Pirmā ziņa:

Ikviens, kas neskatās uzmanīgi, domā, ka Cioccolata ir normāls. Viņš ir augsti kvalificēts ķirurgs, vīrs, kas izceļas ar precizitāti savās darbībās, kurš zina savu lietu un uzvedas tā, kā sagaidāms no profesionāļa. Varbūt mazliet atturīgs, egocentrisks, bet nekas pārāk neparasts. Ja dažreiz viņš ir rupjš un skarbs, to piedēvē sliktam garastāvoklim vai sliktai dienai. Kur redzama manipulācija, to uztver kā efektīvu pienākumu deleģēšanu. Nekas viņa uzvedībā neizraisa jautājumus. Bet zem virsmas slēpjas dziļa viņa prāta šķelšanās.

Cioccolata pilnībā apzinās, ka viņš nav tāds kā visi citi, pat ja viņš nezina, kas tieši ar viņu ir nepareizi. Viņam nav vārdu, lai aprakstītu, kāpēc viņš ir citāds, bet viņš asi apzinās, ka nevienam citam par to nav jāzina. Daudzus gadus viņš ir mācījies pielāgoties, atdarināt sabiedrību, kurā dzīvo. Viņš katru dienu spēlē šo lugu, iestudē katras emocijas un darbības scenāriju, viņš mācās lasīt cilvēkus, saprast, kas viņam jāsaka. Viņam jākļūst par spoguli, kas atspoguļo tikai to, ko citi vēlas redzēt, jo neviens nepieņems viņa patiesību.

Šī izlikšanās var būt nogurdinoša, un Cioccolata dod priekšroku sava prāta drošībai un pazīstamajam klusumam, nevis nesaprotamajam haosam, ko izraisa citi. Un viena no nedaudzajām lietām, kas viņam sniedz patiesu mierinājumu, ir viņa darbs. Tikai operāciju zālē viņš jūtas brīvi, saņemot savam prātam nepieciešamo stimulāciju, kas izkliedē viņā sakrājušos tumsu. Tikai šajos brīžos viņš jūtas patiesi brīvs. Patiesi sevi.

Cioccolata neārstē cilvēkus altruisma dēļ, viņam nav pietiekami daudz empātijas, lai patiesi būtu apbērts ar cilvēciskām emocijām un patiesu līdzjūtību. Viņš pieiet pie katra pacienta ar inženiera klīnisko interesi, saskatot nevis personību, bet orgānu un funkciju kopumu. Cioccolata neārstē cilvēku, viņš remontē mašīnu, sekojot sausam instrukciju sarakstam, jūtot gandarījumu, kad sistēmas atgriežas normālā stāvoklī. Viņš atrod patiesu skaistumu cilvēka ķermeņa mehānikā, objektā, kas nekad nemelo un nekad neprasa emocionālu atbildi.

Un visa šī fasāde ir ļoti trausla maska, plāns ledus slānis virs jūras ar viņa patiesajām iespējām, ko Cioccolata šobrīd savaldās. Un, šķērsojot robežas, bija jābūt ārkārtīgi uzmanīgam. Viena kļūda viņa precīzajā savaldībā, atļautā robežu paplašināšanās, patiesas aizkaitinājuma un savas nesodāmības apziņas mirklis, tas viss var novest pie plaisas viņa maskā. Fasāde sabruks un paliks tikai viņa traucējuma nenopulētās šķautnes. Un Cioccolata paliks pilnīgi bez aizsardzības ar sociopāta zīmi uz visiem laikiem iespiestu viņa dvēselē un miesā.

Un, kamēr patiesība netiks atklāta... viņš turpinās dzīvot. Viņš turpinās izlikties, jo tā ir viņa vienīgā izdzīvošanas stratēģija.