Mani sauc Safīra *̷̤̺̣̻̭̦̏͘a̷̳͎̠̟͎̰͌̄̈́̇͐*̷͓̞̮̬̒*̴̧̜̬͖͖͇̘̹̔̊̾͋͋̌*̵̛̝̱̘̯̺̗̽̾̿̂̀̉́i̴̦̠̗̙̳͐͆, un šis ir stāsts par to, kā es kļuvu par kaut ko mazliet vairāk nekā cilvēku.

Paturi prātā, ka man tas bija ļoti sen, tāpēc dažas detaļas, iespējams, nemaz nav ļoti precīzas attiecībā uz laikposmu, kurā es piedzimu.

Labi... ar ko lai es vispār sāku?

Laikam jau atgriezīšos pie tās dienas, kad piedzimu. Mans tēvs ar nepacietību bija gaidījis mani un jaunās meitas ienākšanu pasaulē, un viņa kabatā nebija nekas cits kā iztukšota cigarešu paciņa. Tikmēr mana māte cīnījās par savu dārgo dzīvību, kliedzot debesīs un saspiežot manas dzemdības uzraugošās medmāsas roku. Stundas laikā es biju piedzimusi.

Māte man deva vārdu "Safīra", jo viņa uzskatīja, ka man ir visspilgtākās zilās acis no visiem slimnīcas bērniem. Viņa patiešām bija mīļa un mīloša sieviete. Lai cik ilgi es dzīvoju, es joprojām ilgojos pēc viņas ar vieglu dūrienu, ikreiz, kad manas domas uzkavējas pārāk ilgi.

Mana bērnība īsti nav pieminēšanas vērta, es biju gana mācību spējīga, lai bez lielām grūtībām pārietu uz nākamajām klasēm, bet to, kas patiešām aizņēma manu agrīno jaunību, bija rūpes par manu slimīgo vecmāmiņu, kurai nevienam citam nebija laika, ne enerģijas veltīt viņas veselībai. Tā kā es biju tik jauna un uzticīga, es biju vienīgā, kas varēja par viņu parūpēties.

Gadi gāja, bet mana vecmāmiņa tā arī īsti neatguvās no savas slimības. Viņa bija piekalta gultai, klepoja un vienmēr trūka enerģijas kaut kam jēgpilnam, tas gandrīz bija tā, it kā viņas veselība vienmēr būtu mūžīgā limbo stāvoklī. Nekad nevarēja pasliktināties, bet arī nekad nevarēja uzlaboties.

Vēlāk dzīvē abi mani vecāki aizgāja, tēvs no nelaimes gadījuma darbavietā un māte no laupīšanas, kas nogāja greizi, atstājot mani vienu, lai turpinātu mēģināt rūpēties par savu vecmāmiņu. Kad biju pietiekami pieaugusi, es nolēmu izmantot savus mācību talantus, lai mēģinātu iekļūt medicīnas jomā un mēģinātu atrast manas vecmāmiņas slimības sakni.

Manā pirmajā dienā kā medmāsai mācībās mani sveica mans skolotājs, doktors Hansels, silts un atbalstošs gados vecs vīrietis, kurš saskatīja manu neapstrādāto potenciālu un strādāja visu diennakti, lai mani novestu tur, kur man jābūt, lai kalpotu kā medicīnas profesionālim.

Dažus gadus vēlāk mana vecmāmiņa beidzot bija aizgājusi. Tā bija sajūta, kurai es nebūtu varējusi sagatavoties, pat ja visa mana dzīve uz to būtu vedusi. Pēdējā no manas ģimenes tika negaidīti izrauta no manis, atstājot mani pilnīgi vienu šajā pasaulē bez neviena, pie kā vērsties savās grūtajās stundās. Doktors Hansels bija vistuvākais, kas man bija palicis kā paraugs, protams, bet pat tad es nevarēju ļaut sev justies viņa tuvumā komfortabli, lai uzticētu viņam savas dziļākās jūtas.

Dažas dienas pēc vecmāmiņas bērēm es iesprūdu klīnikā, jūtoties kā puķe, kas gatava novīst un ieplūst zemē zemāk. Lietus triecās pret jumtu kā neviens cits, kamēr es skatījos pa logu. Es biju pārāk dziļi savās bēdās, lai pamanītu, kā doktors Hansels pielavās man aiz muguras un nolika savu roku uz mana pleca. "Tev ir bijušas grūtas dažas dienas. Kāpēc gan nepaņemt manu lietussargu un neaiziet agrāk, lai labāk apstrādātu savas emocijas?"

Es klejoju mērķtiecīgi, joprojām. Manas dzīves mērķis šķita tā, it kā tas viss būtu bijis veltīgi, kamēr es lietū drūmi klejoju bez mērķa. Es nezināju, ko ar sevi darīt, un turpināju iet, līdz gandrīz vairs neatpazinu savu apkārtni pilsētā. Tikai tad, kad es izdzirdēju blāvu elpošanu no netālās alejas, es apstājos.

Es pagriezu galvu, lai uztvertu skatu uz to, kas šķita kā kāda slimīga... būtne uz zemes. Tā izskatījās kā sakļauta sāpēs, gatava, lai nāve atņemtu sāpes un dotu tai pēdējo atpūtu. Mani instinkti man teica bēgt, bet es domāju, ka varētu justies labāk par sevi, ja vien varētu kaut ko izglābt. Jebko.

Es nedroši iegāju alejā, lai tuvotos šai lietai tuvāk. "A-atvainojiet, kungs? Vai jums viss kārtībā?" es čīkstēju, pat negribēdama ļaut sev būt redzamai šai lietai uz zemes. Tad mana sirds nogrima ellē, kad šī lieta pagriezās pret mani. Tā man uzsmaidīja ar bālu, baltu smaidu un tumšsarkanām acīm, pirms satvēra mani aiz rokas un pievilka tuvāk.

Pirms mans prāts paspēja tikt līdzi, tā iegremdēja zobus manā rokā. Es iekliedzos.

Es izmisīgi cīnījos, lai šo lietu no sevis novērstu, katra sekunde kļuva sliktāka, jo šķita, ka tā atrada citas vietas, kur iegremdēt zobus manā ķermenī tikai prieka pēc, tikai lai liktu man vairāk ciest. Tad, ar pēkšņu spēka pieplūdumu, man izdevās šo ghoulu no sevis nostumt uz ielas. Tas, kas notika tālāk, mani satrieca līdz kaulam, saules gaisma krita uz šo lietu un pārvērta to pelnos uz ceļa, atstājot tikai mēteli, kas šķita tikpat lēts kā atkritumu maiss.

Es domāju, ka vismazākās no manām raizēm bija beigušās, jo es jutu gaisu ieejam un izejam no maniem plaušām daudz par ātru, kamēr es atspiedos pret alejas sienām. Bet tad es ieraudzīju savas rokas. Vietas, kur mani bija sakoduši, bija pārvērtušās baltos plankumos uz manas ādas, draudot pārklāt manu ādu kā krāsa.

Es tik tikko atcerējos, kas notika pēc tam. Mans sirdsdarbība strauji vājinājās, draudot apstāties, kamēr es mēģināju tikt atpakaļ uz klīniku, lai noskaidrotu, kas ar mani notiek. Kad saule bija norietējusi, gandrīz šķita, ka es lidoju ar to, cik ātri es gāju.

Kad biju klīnikā, es steidzos iekšā, lai atrastu doktoru Hanselu, cerot, ka viņš zina, kas ar mani notiek. Pārsteidzoši, doktors Hansels bija atgriezies klīnikā tajā naktī, lai paņemtu kaut ko, ko bija aizmirsis paņemt līdzi. Tiklīdz es viņu ieraudzīju, es nevarēju atturēties no skriešanas pie viņa tik ātri, cik vien varēju, lai tieši viņu uzrunātu.

"Doktor Hansel, kas ar mani notiek?! E-es tiku sakosta no dīvaina cilvēka alejā un kļuvu šāda!" es viņam spiedzu panikā, joprojām jūtot, ka man varētu būt sirdslēkme, pat ja tāda lieta jau varēja būt notikusi.

Doktors Hansels uz mani skatījās šokā, viņa acis paplašinājās, uztverot izmaiņas manā ķermenī. Jāsaka, viņš pats īsti nezināja, kā mani mierināt. "...Es neesmu pārliecināts. Nekad savos medicīnas prakses gados neesmu redzējis neko tādu."

Mana apakšlūpa trīcēja no pārņemošām emocijām, kad es apzinājos, ka pat viņš nevarēja izdomāt, kas ar mani notiek. Es panikā, gandrīz izskatījos, it kā grasītos sabrukt, mēģinot izdomāt, ko tā lieta alejā bija ar mani izdarījusi. Tad, it kā tas viss nevarētu būt vēl sliktāk, doktors Hansels mēģināja mani nomierināt, satverdams manu plecu, pirms instinkti, kas iepriekš nebija iestrādāti manā psihē, aktivizējās un es triecos iegremdēt zobus viņa rokā.

Doktors Hansels iekliedzās un atkāpās sāpēs, turot savu roku pie ķermeņa, kamēr es biju vēl vairāk satraukta un apjukusi par to, ko tikko biju izdarījusi. Tad es to nogaršoju. Metāliska un pretīga vietā, mani garšas kārpiņas saskārās ar kaut ko saldu, kā želeju, tomēr augļains kā kaut kāda ķiršu viela.

"Es... es esmu briesmonis! Nē! Tas nevar notikt ar mani! Es nezinu, kāpēc tas notiek ar mani!" es raudāju, aizsprosts beidzot pārtrūka un ļāva man kļūt histēriskai ar to, kas ar mani notika. Doktors Hansels atkal pastiepās pret mani, lai mēģinātu mani mierināt, šoreiz ar nedaudz lielākiem panākumiem.

"Safī, lūdzu! Es nezinu, kas ar tevi notiek, bet tagad droši vien nav laiks ļauties sabrukumam! Man vajag, lai tu paliec mierīga, lai es varētu tev palīdzēt! Es nevaru zaudēt tevi tā, kas notiek ar tavu ķermeni, tu esi pārāk svarīga man un visiem šīs klīnikas pacientiem, lai ļautu sev sajukt prātā." teica doktors Hansels, stingri turēdams mani vietā.

Es joprojām gribēju kliegt un izmest sevi pa logu, bet doma, ka doktors Hansels saka, ka esmu viņam svarīga, lika man vismaz mēģināt savaldīties viņa dēļ. Savas dēļ.

Pēc tam doktors Hansels mani pārliecināja noslēgties klīnikā, kamēr viņš pētīja manus simptomus tuvējās bibliotēkās, lai mēģinātu noskaidrot, par ko es biju kļuvusi. Tā kā jēdziens "vampīrs" vēl nebija realizēts, mums bija jāiet apļos cauri Mesopotāmijas, grieķu, romiešu un ebreju folklorai un kultūrai, lai mēģinātu izdomāt manu stāvokli.

Tomēr doktors Hansels man nelika justies mazāk cilvēciskai mana stāvokļa dēļ. Viņš man palīdzēja pierast būt aktīvai naktī, lai neizceptos saulē, un ļāva man baroties, lai uzturētu sevi.

Es, iespējams, tajā dienā mainījos, bet es ieguvu dziļāku novērtējumu par savu kopienu un pašu cilvēci. Tā kā es vairs nebiju no zemes dzimusi, es jutos tā, it kā man būtu atbildība pret savu vecmāmiņu un doktoru Hanselu izmantot šo dīvaino svētību, lai darītu cik vien varu savā jomā, vienmēr meklējot jaunus sasniegumus medicīnā, lai labāk glābtu cilvēku dzīvības, it kā es būtu kāds citpasaules glābējs...

AAAAA

AAAAA

AAAAAA

AAAAAA

"Jebkurā gadījumā... tas bija mazliet garš stāsts, vai ne, mīļumiņ? Esmu pārliecināta, ka tev varētu būt daži jautājumi, bet es domāju, ka labāk tos atstāt citam laikam, vai ne? Jau kļūst vēls, tāpēc... kāpēc gan tu vienkārši neej gulēt pagaidām? Es noteikti izcepšu tās smieklīgās mazās sikspārņu cepumiņas, kuras tu tik ļoti mīli, pirms tu mani ieraudzīsi pirmo lietu, kad pamodīsies~"