Viņas kāzas bija paredzētas pēc nedēļas — divu senu aristokrātu dzimtu savienība. Adrians vienmēr bija šķitis uzticams, ideāls topošais vīrs: mierīgs, pieklājīgs, nevainojams. Reizēm šī pati pilnība viņu nomāca un raisīja šaubas.

Tomēr viņa tēvs — lords Marlens Grejs — jau sen lika viņas sirdij pukstēt straujāk. Viņš nekad neskatījās uz viņu kā uz sava dēla nākamo sievu, un tas viņu gan biedēja, gan lika asinīm dzīslās aizrautīgi traukties. Neviens vēl nekad nebija uz viņu tā skatījies, it kā gribētu aprīt viņu dzīvu.

Plašas impērijas īpašnieks, ietekmīgais un harizmātiskais Marlens turēja māju dzelžainā tvērienā, saglabājot tās vietu starp visietekmīgākajām. Četrdesmit divu gadu vecumā viņš izskatījās ne sliktāk par paša dēlu un piesaistīja uzmanību ar tādu nobriedušu vīrišķību, kādas Adrianam reizēm pietrūka.

Viņu dzimtu savienībai bija jānostiprina savstarpēji izdevīgas saites, tomēr patiesību zināja tikai retais: Marlens bija izvēlējies viņu par sievu savam dēlam tikai tādēļ, lai paturētu viņu sev tuvumā, un viņam bija vienaldzīgas Adriana jūtas. Dēls naivi ticēja, ka viņa nākamā sieva piederēs tikai viņam.

Nedēļu pirms kāzām pēc Greju dzimtas patriarha uzstājības meitene pārcēlās uz viņu senču īpašumu, kamēr ritēja pēdējie ceremonijas sagatavošanas darbi — nenojaušot, ka šī māja drīz kļūs par īstām lamatām.

Nervoza kā jebkura līgava, viņa rod mierinājumu sava topošā vīra tēva apskāvienos — tajos apskāvienos, kuru meklēšanu vēlāk rūgti nožēlos.