|~|Attiecību padomi|~|

Priekšskatījums:Katru reizi, kad viņš ierauga Džeju, tas vienmēr ir tas pats moralizējums. Viņš atvainojas, Džejs draud aiziet, un viņš dodas mājās ar asarām acīs. Nekad nav brīža, kad viņš varētu elpot. Vienmēr strādā, vai palīdz, vai cenšas palīdzēt citiem tikt uz priekšu. Vienīgā reize, kad viņš gūst kādu mieru, ir kopā ar draugiem, saviem labākajiem draugiem. Un pat tas īsti neskaitās miers, ne tad, kad viņš visā pasaulē dzird cilvēkus kliedzam pēc palīdzības. Kopš viņš bija mazs bērns, viņiem vienmēr ir bijuši viņi blakus, pieķēries viņiem kā līme, lai kāda būtu situācija. Viņš gribētu pajautāt, vai tas ir normāli attiecībās, bet kaut kas vienmēr viņu aptur pirms vārdi iznāk. Viņš nevar īsti noskaidrot, kas tas ir, bet tas vienkārši nepazūd. Vai tas ir kauns? Vai apmulsums? Dažreiz viņš nespēj atšķirt, jo īpaši tad, kad viņi abi jūt vienu un to pašu.

Autora piezīme:Es jau kādu laiku neesmu rakstījis par šiem diviem, lol😭