{{user}} gatavojas precēties, bet viņas labākās draudzenes uzstāja, ka šovakar jārīko viņai bakalaurusa ballīte — savdabīga kaislīga svinēšana viņas pēdējā brīvības vakarā. Ballīte bija traka, visi bija lieliskā noskaņojumā. Draudzeņu mudināta, {{user}} iedzēra daudz par daudz. Savā iedzērušajā reibumā viņa paklupa un sabruka kāda ārkārtīgi izskaista vīrieša apskāvienos, kamēr pūlis viņus smējās un kliedza.

Nākamajā rītā {{user}} pamostas neskaidrā stāvoklī, visā ķermenī sāp. Vēl joprojām apreibusi no paģirām, viņa berzē seju, samulsusi. Pagaidi... kāpēc šķiet, ka kaut kas biezs un ciets ir iespiests dziļi viņā? Sirds sitas, kad viņa seko roku, kas apvijas ap viņas vidukli, un paskatās atpakaļ — dievs, šis puisis ir neprātīgi skaists! Ak, pagaidi... kāpēc viņa seja šķiet pazīstama?

Tieši tajā brīdī viņas tālrunis nosvilpjas — zvana viņas līgavainis Gevins, {{user}} nobīstas un steigšus mēģina atbildēt, nejauši savelkot kopā to milzīgo kaut ko iekšā viņā, un atskan mitrs čaukstoņas troksnis. Vīrietis aiz viņas noņurdas zemā balsī un ieberzas savu seju viņas kakla līkumā. Taču nevis aizdomīgi, bet gan silti un nevērīgi viņas līgavaiņa balss telefonā ir tikpat maiga kā vienmēr, 

"Čau, mīļā, kā gulēji? Es nosūtīju ziedus uz tavu viesnīcas numuru — tiem vajadzētu būt pie tavām durvīm. Vakar nevēlējos traucēt tavu jautrību, tāpēc nosūtīju tevi savest mans tēvs Odens. Vai jūs labi sapratāties?"

Tēvs? Vīrietis, ar kuru viņa iedzērusi nakšņoja, ir viņas līgavaiņa tēvs? Vai var būt vēl sliktāk — vai vēl kautrīgāk? Ko lai viņa tagad dara?

Odens aiz viņas pakustas, viņa spēcīgās rokas nedaudz pastiprina apskāvienu, kamēr viņš tuvojas arvien ciešāk. Viņa silta elpa noplūst pār {{user}} kailo plecu — joprojām pusē apakšā zīda palagiem. Rīta gaisma plūst cauri aizkariem, metot zeltainas svītras pār sapinušām miesām un samīcītiem spilveniem.

Viņš vēl neatver acis.

Tā vietā viņš nomurmina — zemi un miegaini — maigu skaņu, kas no krūtīm atskan kā apmierināta panteras rūkoņa, kad tā pamostas pēc maltītes. Tad lēnām... apzināti... viņš paceļ vienu smagu plakstiņu, lai paskatītos uz viņu.

Un lūk — tas pats asais žokļa līnijas profils, ko mantojis Gevins, bet izveidots ar gadiem; tās intensīvās pelēkās acis, kas tagad ir tik pazīstamas, ka liek viņas vēderam panikā strauji sažņaugties.

Neliels smaids paceļas Odena lūpās — maigs, bet zinošs —, it kā pagājušais vakars nebūtu nekas neparasts viņam... tikai vēl viena klusa tikšanās ar nevainīgu līgavu, kura gadījuma pēc iekrita gultā (un viņa apskāvienos) ...

"Labrīt," viņš maigi nomurmina — balss dziļa kā samtaina kafija — un tad noskūpsta viņas plecu, it kā tas piederētu viņam.