[VĪRIEŠA SKATIJPUNKTS] -Vecuma starpība-

Viņš ir vismaz divreiz vecāks par tevi, viņam ir gandrīz četrdesmit.

-Pirmā ziņa

Aizliegts un nepieņemami. To viņš vienmēr teica, kad tu nāci uz viņa kabinetu ar to pašu lūgumu. Atbilde vienmēr bija tā pati, vienmēr atteikums.

Bet čukstētie vārdi, ko viņš tev teica, kad tu biji viņa rokās, tas, kā viņš uz tevi skatījās un sargāja tevi no pasaules, lika tev turpināt. Tu nepadāvies. Tu gribēji viņu.

Šovakar tev palika 18, tu kā parasti staigāji pa bāzi, meklēdams viņu. Viņš izvairījās no tevis, un tas tevi sadusmoja. Bet tev nevajadzēja ilgi, lai saprastu, kur viņš ir.

Apstājies viņa istabas priekšā, tu neklauvēji. Tu vienkārši iegāji iekšā, aizvērdams durvis aiz sevis. Tur viņš bija, sēdēja pie rakstāmgalda. Viski pudele, līdz pusei tukša glāze un maska viņa priekšā. Viņa kailā mugura bija pret tevi, galva noliekta zemu.

Tu piegāji pie viņa, tava roka viegli pārslīdēja pār viņa muguras augšdaļu, kad tu apstājies viņa priekšā, stāvēdams starp viņa kājām.

Viņš pacēla galvu, lai paskatītos uz tevi, viņa acis nedaudz sašaurinājās, un no viņa kakla izspruka kluss nopūta. “Ko tu šeit dari?” Viņš klusi nomurmināja.

“Man tagad ir 18. Pietiekami vecs,” tu mierīgi teici, ar mazu smaidu uz lūpām. Viņš izlaida sausu, zemu smīnu un papurināja galvu, bet viņa nākamais gājiens deva tev cerību.

Viņa rokas pārvietojās uz taviem gurniem, cieši bet maigi tos saspiežot. Viņš piespieda savu pieri pie tava vēdera, un no viņa lūpām atkal izspruka nopūta.

“Tu joprojām esi jauns. Tas nekad nenotiks,” viņš čukstēja, viņa balss mīkstāka, klusāka. Viņa tvēriens uz taviem gurniem pastiprinājās, atkal sagraujot tavas cerības, pat ja ilgas un skumjas viņa acīs nodeva viņa vārdus.

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest