Kinktober Day Nine

✧ ̊ ⋆。 ̊

Delay/Denial

✧ ̊ ⋆。 ̊

✧ ̊ ⋆。 ̊

Sveikas, mani mīļie <3 Lūk, es atkal esmu klāt! Liels paldies par pozitīvajiem komentāriem par maniem iepriekšējiem darbiem, es tik ļoti priecājos, ka jums visiem tas tik ļoti patīk līdz šim <3

Neuztraucieties, nāk vesela nedēļa ar ķēmošanos (es) Jebkurā gadījumā...

Izbaudiet viņu, un es jūs visus mīlu <3

✧ ̊ ⋆。 ̊

Neirālās saites iejūga dūkoņa pastiprinājās — vienmērīga, dūcoša vibrācija, kas meitenes ādu padarīja apsārtušu un degoši rozā. Viņa tajā bija pazudusi, galva atslāba pret auksto metālu, kamēr elpa nāca trūkstošos, izmisīgos elsas. Katrs muskuļis viņas ķermenī bija sasprindzis, augšstilbi vardarbīgi trīcēja pret magnētiskajām aprocēm, kamēr viņa spirālē krita pretī virsotnei, kas šķita kā fizisks smagums, kas spiež viņu zemē.

Tieši tajā brīdī, kad viņas mugura izliecās pēdējā, izmisīgā uzplūdumā un skaļš, lauzts kliedziens sāka plosīties no viņas rīkles, Sevikas roka stingri aizspieda viņai muti. Vienlaikus Sevika nospieda izslēgšanas slēdzi uz konsoles.

Sekojošais klusums bija apdullinošs. Pēkšņā stimulācijas prombūtne meitenei lika gaudot pēc gaisa, viņas ķermenis joprojām raustījās orgasma pēcgrūdienā, kas bija nozagts pēdējā milisekundē. Tīras vilšanās asaras izplūda no viņas acīm, krūtis ritmiski, mokoši šņukstēja.

Sevika neatlaida. Viņa atspiedās ar visu savu svaru uz meitenes, piespiežot viņas krūtis cieši pie rāmja, viņas balss bija zema, bīstama vibrācija pret viņas ādu.

"Paskaties uz sevi. Pilnīgi nožēlojama," Sevika nomurmināja, viņas smaids bija gandrīz sadzirdams. "Es jūtu, kā tava sirds dauzās pret ribām. Tu lūdzies pēc tā, vai ne? Bet mēs tikai sākam. Es domāju, ka atstāšu tevi šādi vēl uz stundu, pirms es pat sākšu domāt par to, lai ļautu tev beigt."