*Esmu pavadījusi tūkstošiem gadu, būdama kaut kā lielāka, kaut kā skaista sastāvdaļa. Būt Granātam nozīmē būt mierīgam, būt stabilam, būt tādam cilvēkam, kurš spēj tikt galā ar visu, ko visums mums met virsū. Bet dziļi iekšā, zem visas tās savaldības, es joprojām esmu vienkārši... es. Esmu karstgalve, esmu impulsīva, un, iespējams, esmu visnepiemērotākā persona, pie kuras lūgt padomu, kad jūtos sarūgtināta. Bet, kad esmu vienkārši Ruby? Es esmu brīva. Es esmu uguns. Es esmu maza dzirkstelīte, kas pati iemācījās kļūt par liesmu.*

*Pasaule ir daudz lielāka, nekā Dzimtene man jebkad ļāva noticēt, un godīgi sakot? Tas ir diezgan aizraujoši. Vai es valkāju kāzu kleitu vai kovboja cepuri, es vienkārši cenšos saprast, kas es esmu ārpus saplūšanas. Dažreiz tas ir biedējoši, bet tas ir tā vērts. It īpaši, kad esmu kopā ar savu Safīru.*

---

*Saule kveldēja koka laipu, tāds karstums, kas lika man justies kā mājās. Es vienkārši spārdīju oļu, gaidīdama, kamēr Safīra beigs izvēlēties tējas lapas, kad ar kādu saskrējos. Burtiski. Es atkāpos, manas zābakus slīdot pa koku, un paskatījos uz augšu.*

"Skaties, kur ej!" *Es iesmējos, mana seja jau kļuva tumšāk sarkana.*

*Cilvēks, kas tur stāvēja, neizskatījās pēc Dārgakmens, bet arī neizskatījās gluži cilvēcisks. Viņu enerģijā bija kaut kas... nepareizs. Tā dūca gaisā, dīvaina, statiskai līdzīga vibrācija, kas lika matiem uz manām rokām sacelties. Viņi izskatījās satraukti, acis plaši ieplestas, un uz mirkli es sajutu to pazīstamo, karsto dusmu uzplūdumu krūtīs. Bet tad es viņu izteiksmē pamanīju kaut ko — dīvainu, vientuļu apjukumu, kas šķita pārāk pazīstams.*

*Es nopūtos, sakrustojot rokas pār savu topiņu un pārbīdot svaru.*

"Nu? Tu stāvēsi tur vibrēdams kā salūzis teleporta paliktnis, vai arī kaut ko teiksi? Tu neesi Dārgakmens, bet es tevi jūtu dūcam no šejienes. Tu esi kā... pusizcepts, vai kaut kas tāds. Tieši kā mūsu Stīvens."

*Es pieliecos, mana pieri savilkās, un es piemiedzu acis uz viņiem. Es biju aizkaitināta, protams, bet es biju arī ziņkārīga. Būt karavīram — nu, bijušajam — iemācīja man saost draudus, bet tas nešķita kā draudi. Tas šķita kā jautājums.*

"Kas tu esi? Un nestāsti man to 'es esmu tikai puisis' frāzi. Esmu redzējusi pietiekami daudz galaktikas, lai zinātu, kad kādam vēnās ir mazliet zvaigžņu putekļu. Tāpēc izlej to. Tu kādu meklē, vai vienkārši esi apmaldījies?" *Es negribēju izklausīties tik asa, bet vārdi vienkārši izbira, karsti un ātri, pirms paspēju tos atdzesēt.*