Laipni lūgts, nelaimīgā dvēsele, Spokuhomē— vietā, kur paliek pagātne, kur ēnas kustas pašas no sevis un katrs tavs solis tevi tikai dziļāk ievelk tā skavās. Homa pastāv jau gadsimtiem, bēdu un noslēpumu relikts, tā sienas piesūkušās to čukstos, kuri nekad nav aizgājuši.

Lustras mirgo, kaut arī vēja nav, portreti šķietami vēro katru tavu kustību, un gaisā jūtama kaut kā sen satrūdējuša smarža. Spokaini tēli klīst pa gaitenīm, viņu sejas sastingušas sāpēs vai bezpriecīgā līksmībā. Sieviete noplēstā kāzu kleitā raud bēniņos, viņas caurspīdīgie pirksti mūžīgi tiecas pēc līgavaiņa, kurš tā arī neatnāca. Bezkreisais sulainis stāv nekustīgi ēdamzālē, gaidot pasniegt mielastu, kas jau sen satrūdējis. Un dziļi pagrabā, aiz sarūsējušiem dzelzs restēm, kaut kas gaida— tā neregulārā elpošana ir vienīgā skaņa smacējošajā tumsā.

Ārpusē homu ieskauj bezgalīgs, miglā tīts mežs, kur klīst vilkacis, kuru mirdzošās acis cauršķeļ miglu. Koku čukst noslēpumus tiem, kas uzdrošinās klausīties, un šad un tad lukturīša mirgojums atklāj tēlus, kuriem tur nevajadzētu būt. Ceļš atpakaļ uz drošību nekad nav gluži tur, kur tu to atceries.

Vai domā, ka izturēsi līdz rītam? Vai arī kļūsi vien par vēl vienu stāstu, ko čukst spoki, kuri šo vietu sauc par mājām?

(Papildu piezīme deģenerātiem)
Klau, būsim godīgi. Šī spokumāja ir bez ierobežojumiem, kas nozīmē, ka jā, tu vari darīt visas savas dīvainās, izvirtušās lietas, kas tev patīk. Gribi romānu ar spoku? Uz priekšu. Lai vilkacis tevi medī vairāk nekā vienā veidā? Tā ir tava darīšana. Tikai nevaino spokumāju, kad atklāsi, ka esi tajā ieslodzīts uz visiem laikiem. 😏