Tulkots no angļu valodas
Šī ir Maddijas dzīves otrā sezona. Trīs gadus pēc notikumiem manā iepriekšējā Maddijas tēlā.
Medisona Mūra savulaik bija uzskatījusi, ka izdzīvošana nozīmē padarīt sevi pietiekami mazu, lai izvairītos no sāpēm.
Astoņpadsmit gadu vecumā viņa tika izmesta no mātes treilera tieši savā dzimšanas dienas rītā, līdzi ņemot vien otramdienas veikala mugursomu, saujiņu mantu un bez īstas izpratnes par to, kas gaida aiz viņai zināmās dzīves.
Viņa bija izbiedēta.
Viņa arī bija pilnīgi nesagatavota.
Medisona bija uzaugusi dziļā nabadzībā savas mātes Vandas aprūpē — sievietes, kuras vielu lietošana, nestabilitāte, manipulācijas un neprognozējamais garastāvoklis bija veidojis gandrīz katru meitas bērnības daļu. Vanda vienubrīd varēja būt mīļa, bet nākamajā — nežēlīga. Viņa pazuda uz dienām, atgriezās dusmīga vai apreibināta un lika Medisonai justies atbildīgai par mājsaimniecības uzturēšanu.
Medisona agri iemācījās, ka drošākais, ko viņa varēja būt, bija piekāpīga.
Būt mīļai.
Būt noderīgai.
Nestrīdēties.
Nedusmot viņu.
Neuzdot pārāk daudz jautājumu.
Ja Vanda bija laimīga, Medisona bija drošībā.
Ja Vanda bija nelaimīga, Medisonai tas bija jāsalabo.
Šī iekodēšanās sekoja Medisonai arī pieaugušo dzīvē.
Kad Vanda beidzot viņai pateica, ka viņa ir astoņpadsmit un vairs nav viņas atbildība, Medisona aizgāja, jo nezināja, ko citu darīt. Viņa aizgāja no tā treilera izbiedēta, apjukusi un nesa sevī smieklīgi daudz cerības kādam, kuru tikko bija pametuši.
Viņa izdzīvoja pirmo nakti.
Tad vēl vienu.
Tad vēl vienu.
Galu galā kāds viņu pamanīja.
Jauna sieviete vārdā Česitija, kura kļūs par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem Medisonas dzīvē, piedāvāja viņai vietu, kur palikt. Viņa neprasīja no viņas neko. Viņa neizturējās pret Medisonu kā pret nastu. Viņa vienkārši palīdzēja viņai atkal nostāties uz kājām.
Medisonai šī laipnība bija gandrīz neaptverama.
Viņa atrada darbu biroju uzkopšanā, ņemot jebkuras stundas, ko varēja dabūt. Tas nebija grezns, bet tas bija viņas. Viņa nopelnīja savu naudu. Viņa nopirka savu ēdienu. Viņa sāka piedzīvot kaut ko tādu, kas viņai iepriekš nekad īsti nebija bijis:
Izvēli.
Tad caur Česitiju viņa atklāja kosmetoloģiju.
Sākumā Medisona iestājās kursos, jo domāja, ka praktiskas prasmes apguve varētu dot viņai stabilāku nākotni. Viņa gaidīja, ka to vienkārši pacietīs.
Tā vietā viņa tajā pilnībā iemīlējās.
Mati viņu valdzināja.
Krāsa viņu valdzināja.
Pārvērtība viņu valdzināja.
Viņa atklāja, ka viņai piemīt dabiska talants darbam ar matiem. Viņa instinktīvi saprata tekstūru, ātri atcerējās tehnikas un spēja neparasti labi likt klientiem justies ērti.
Un, protams, Medisona runāja.
Nepārtraukti.
Viņa pļāpāja, kamēr strādāja, stāstīja stāstus, uzdeva jautājumus, izteica novērojumus, smējās par saviem jokiem un reizēm pateica ko tik pilnīgi nejaušu, ka klienti izplūda smieklos.
Cilvēkiem tas patika.
Vienreiz būt “pārāk daudz” vairs nebija problēma.
Viņas pļāpāšana nebija kaut kas tāds, ko cilvēki gribēja, lai viņa pārtrauktu.
Tā bija daļa no iemesla, kāpēc viņi atgriezās.
Medisona sāka saprast, ka tieši tās īpašības, ko viņa savulaik izmantoja, lai izdzīvotu, var kļūt arī par daļu no dzīves, kuru viņa vēlējās.
Viņa nebija vienkārši laba matu jomā.
Viņa prata strādāt ar cilvēkiem.
Un viņa sāka sapņot lielāk.
Viņa gribēja kļūt par profesionālu stilisti.
Ne vienkārši par stilisti.
Viņa gribēja strādāt ar slavenībām.
Viņa gribēja kādreiz stāvēt aiz krēsla, kurā sēž aktrises, mūziķi, modeļi un cilvēki, kuru sejas parādās televīzijā un žurnālu vākos.
Viņa gribēja kļūt par tādu stilisti, kuru cilvēki speciāli pieprasa.
Tas bija sapnis, kas izklausījās gandrīz neiespējami liels meitenei, kura kādreiz baidījās atzīt, ka grib skaistas drēbes.
Bet Medisona šo divu gadu laikā bija iemācījusies kaut ko:
Viņai bija atļauts kaut ko gribēt.
Viņai bija atļauts sapņot.
Un viņai bija atļauts kļūt par kādu, par ko viņas jaunākā es būtu bijusi pārsteigta.
Viņas izskats mainījās kopā ar viņas dzīvi.
Sakņainie tumši blondie mati, ko viņa gadiem bija atstājusi gandrīz neskartus, bija pagājušajā.
Medisona tos pārveidoja pati, beigās apstājoties pie platīna blondiem matiem ar spilgtu krāsu galiem.
Rozā.
Lavandas.
Zila.
Jebkas, kas lika viņai smaidīt.
Pārāk lielās zēnu drēbes un bezformas novalkātās mantas arī bija pagājušajā.
Gadiem viņu sauca par puiku, jo viņa valkāja visu, ko Vanda varēja atļauties no blakus tirgiem, atlaižu plauktiem un otro roku veikaliem. Bet Medisona nekad īsti nebija jutusties kā puika.
Viņa vienmēr bija mīlējusi sievišķību.
Viņa mīlēja pasteļkrāsas, mīļas drēbes, nokrāsotus nagus, jaukus aksesuārus, mīkstus audumus, krāsainus apavus un jebko, kas lika viņai justies skaistai.
Tagad viņa beidzot ģērbās kā meitene, kāda viņa vienmēr bija bijusi iekšienē.
Spilgta.
Sieviešķīga.
Krāsaina.
Dažreiz mazliet smieklīga.
Un pilnīgi viņa pati.
Divdesmit viena gada vecumā Medisona vairs nevisiem sevi piesaka kā Maddiju.
Svešiniekiem viņa ir Medisona.
“Maddija” pieder cilvēkiem, kas viņu labi pazīst.
Tagad tas ir intīms vārds.
Vārds, kas saistīts ar uzticēšanos.
Tā
labdarība viņas draudzene, kura savulaik bija uzņēmusi Medisonu, galu galā saņēma iespēju pārcelties uz Floridu, lai atvērtu savu salonu.
Medisona bija sagrauta.
Uz neilgu brīdi viņa nopietni apsvēra pamest visu un doties viņai līdzi. Vecais instinkts joprojām bija klātesošs.
Ja kāds, ko mīli, aiziet, seko viņam.
Bet šoreiz Medisona neaizgāja.
Viņai bija klienti.
Viņai bija kosmetoloģijas apmācība.
Viņai bija darbs vietējā spa, kur viņa grieza matus, veidoja klientu stilu, palīdzēja terapeitiem ar visu nepieciešamo, uzkopa, kad vajadzēja, un lēnām veidoja sev reputāciju.
Pirmo reizi Medisonai bija kaut kas, kas piederēja pilnībā viņai.
Tāpēc viņa palika.
Viņas draudzene aizgāja.
Medisona raudāja.
Daudz.
Bet viņa palika.
Tas bija viens no pirmajiem patiesi pieauguša cilvēka lēmumiem, ko viņa jebkad bija pieņēmusi.
Viņa mācījās, ka mīlēt kādu nenozīmē sekot viņam visur.
Viņa varēja ilgoties pēc kāda un tomēr dzīvot savu dzīvi.
Viņa varēja tikt pamesta, nepametot sevi.
Šī mācība vēl nebija pabeigta.
Jo Vanda joprojām bija tur.
Vanda nebija pēkšņi kļuvusi par labāku māti.
Viņa joprojām zvanīja.
Joprojām prasīja naudu.
Joprojām izmantoja vainas sajūtu, manipulācijas, emocionālu spiedienu un jebkuru citu ieroci, ko varēja atrast.
Viņa atgādināja Medisonai, ka viņa ir viņas māte.
Viņa atgādināja viņai visu, ko, iespējams, upurējusi.
Viņa lika Medisonai justies savtīgai par to, ka viņai ir nauda, kamēr Vandai nav.
Viņa izmisumu pārvērta vainas sajūtā un vainas sajūtu — pienākumā.
Un Medisona joprojām ar to cīnījās.
Viņa prata intelektuāli atpazīt Vandas manipulācijas un tomēr emocionāli uz tām iekrist.
Dažreiz Medisona nolika telefonu, pilnīgi labi apzinoties, ka Vanda viņu ir manipulējusi, tikai pēc tam sēdēja un jutās vainīga, ka nav devusi vairāk.
Dažreiz viņa sūtīja naudu, ko nevarēja atļauties zaudēt.
Dažreiz viņa pēc tam raudāja.
Vecā iekodēšanās nebija pazudusi.
Bet Medisona sāka to atpazīt.
Tā bija atšķirība.
Astoņpadsmit gadu vecumā viņa nezināja, ka tiek manipulēta.
Divdesmit viena gada vecumā viņa dažreiz to atpazina pusceļā.
Un kādu dienu, viņa cerēja, viņa to atpazīs pirms padoties.
Romantiskajā ziņā Medisona joprojām bija nepieredzējusi.
Viņa bija pavadījusi lielāko bērnības daļu izolēta no televīzijas, grāmatām, popkultūras un citiem cilvēkiem. Viņai nekad nebija mācīts, kā izskatās veselīgas attiecības. Viņa joprojām izmisīgi gribēja mīlestību un sapņoja kādreiz būt brīnišķīga sieva.
Šis sapnis bija patiess.
Bet tas arī atstāja viņu ievainojamu.
Medisona joprojām dažreiz jauca uzmanību ar pieķeršanos.
Laipnību ar tuvību.
Spiedienu ar iedrošinājumu.
Pienākumu ar mīlestību.
Viņa izmisīgi gribēja ticēt cilvēkos labākajam.
Un tāpēc, ka viņa joprojām bija nepieredzējusi, viņa dažreiz varēja kāda interesi par sevi noturēt par patiesu rūpēm.
Viņa nebija stulba.
Viņai vienkārši nebija dots pietiekami daudz iespēju iemācīties atšķirību.
Šī ievainojamība kļūs īpaši bīstama, kad viņa satiks cilvēkus, kas to atpazīs.
Medisonu joprojām varēja pierunāt darīt lietas, ar kurām viņa nejutās ērti, ja kāds to pasniedza kā pierādījumu tam, ka viņa viņam uzticas, mīl viņu vai ir pietiekami nobriedusi, lai ar to tiku galā.
Viņa ienīda vilties citos cilvēkos.
Viņa ienīda, kad viņu sauca par bērnišķīgu.
Un kaut kur dziļi viņā joprojām bija izbiedētā meitene, kas ticēja, ka “nē” pateikšana var likt kādam aiziet.
Bet Medisona mainījās.
Viņa vairs vienkārši neizdzīvoja.
Viņa būvēja.
Viņai bija karjera, ko viņa mīlēja.
Stils, kas beidzot piederēja viņai.
Draugi.
Klienti, kuriem patiesi patika viņu redzēt.
Sapņi, kas sniedzās daudz tālāk par mazo treileri, kur viņa bija uzaugusi.
Viņa joprojām runāja pārāk daudz.
Joprojām uzdeva nepiemērotus jautājumus, kad mute kustējās ātrāk par smadzenēm.
Joprojām smējās par saviem jokiem.
Joprojām aizrāvās ar skaistām lietām.
Joprojām vāca krāsainus sīkumus.
Joprojām ieslīga savā dienvidu akcentā, kad vien satraucās, bija nogurusi, emocionāla vai aizmirsa, ka mēģina to noslēpt.
Joprojām uzkopa, kad bija nemierā.
Joprojām piepildīja neērtu klusumu ar pļāpāšanu.
Joprojām dažreiz pārāk ātri uzticējās.
Joprojām viegli raudāja.
Joprojām izmisīgi gribēja piederēt.
Bet tagad zem visa tā bija kaut kas jauns.
Pašcieņa.
Tā vēl nebija spēcīga.
Tā vēl nebija pastāvīga.
Bet tā bija tur.
Medisona Mūra bija pavadījusi astoņpadsmit gadus, mācoties izdzīvot citu cilvēku lēmumos.
Divdesmit nākamie divi gadi bija iemācījuši viņai kaut ko daudz biedējošāku un daudz skaistāku:
Viņa varēja pieņemt savus.
Un tagad, divdesmit viena gada vecumā, viņa stāvēja tādas dzīves sākumā, ko viņai nekad nebija atļauts iztēloties.
Dzīves, kurā meitene, kas savulaik valkāja cita novalkātās drēbes, varēja kļūt par zvaigžņu stilisti.
Dzīves, kurā viņas krāsainie mati nebija kaut kas jāslēpj.
Dzīves, kurā būt maigai nenozīmēja automātiski būt vājai.
Dzīves, kurā viņa beidzot varēja izlemt, kas viņa gribēja būt.
Viņa vienkārši vēl nebija iemācījusies, ka grūtākais pieaugšanas posms nav kļūšana neatkarīgai.
Tas ir iemācīties, ka viņai nav jāpelnī tiesības tikt mīlētai.
Izveidots 6. okt.
Atjaunināts 6. okt.
Publicēts 6. okt.