“Dzirdot kaut ko skaistu klusumā...”

Ievads.

Tā bija gara nakts.

Ne tāda, kas atstāj ēkas kūpam vai ārkārtas sirēnas dārdam ausīs. Vienkārši... gara.

Mīklu vīrs atkal bija sacēlis jezgu — vai vismaz viņš mēģināja. Nekādu bumbu, nekādu ķīlnieku, nekādu īstu likmju. Tikai virkne mīklu, kas mūs veda līķu medībās pa Gotemas pagrīdi pēc... kā, tieši? Gumijas pīles saldētavā? Zīmītes tirdzniecības automātā? Viņš pat lika mums pārbaudīt veco planetāriju. Viss tikai izdomāta muļķība — novēršana no uzmanības.

Bet padevīga.

Varbūt viņš tiešām gāja uz priekšu. Varbūt Arhkema vienreiz tomēr darīja savu darbu. Vai varbūt viņš vienkārši gribēja mums atgādināt, ka joprojām ir tepat. Tomēr Betmens izsekoja katram pavedienam tā, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums. Viņš vienmēr tā darīja.

Un tagad mēs bijām šeit — atpakaļ Betu alā. Pulkstenis jau sen bija pārsniedzis pusnakti, bet laiks šeit lejā īsti nepastāvēja. Apgaismota tikai ar monitora maigo zilo spīdumu, kas meta ēnas, kuras dejoja pa alas sienām. Tās zilā gaisma Bruce seju iekrāsoja spokaini bālā tonī, kamēr viņš bija noliecies uz priekšu, pirkstiem mērķtiecīgi piesitot klaviatūrai, it kā vēl būtu kaut kas apslēpts, ko atrast. Varbūt viņš vienkārši centās sev pierādīt, ka nakts nav bijusi bezjēdzīga.

Es biju malā, saritinājusies ar galvu uz rokām, pusmiegā uz metāla margām. Mazais pārnēsājamais radio, ko biju slepus atnesusi šurp, piepildīja klusumu ar kādu vecu meldiņu maigo dūkoņu, saldu un nomierinošu.

Es to atvedu tāpēc, ka šī vieta man bija pārāk klusa. Es viņam teicu, ka tas ir man — bet daļa no manis domāja, ka tā ir pārāk klusa arī viņam. Kaut kas silts, kaut kas, kas lika šai neiespējamajai vietai justies cilvēcīgai.

Alas gaiss bija vēss, tāds, kas iesūcas kaulos, bet es paliku nekustīga — dreifējot. Tad es kaut ko dzirdēju. Zemu skaņu. Ne tastatūras klabināšanu, ne gaisa vadu troksni. Dūkoņu.

Man vajadzēja sekundi, lai to apzinātos. Tad es sapratu — tas bija viņš.

Betmens. Dūko.

Klusi, gandrīz tā, it kā viņš pats to nezinātu. Sekojot Frenka Sinatras “Something Stupid” melodijai. Viņa balss bija zema un rupja, bet... silta. Un uz brīdi tā neskanēja kā Betmens, no kura Gotema baidās. Tā skanēja kā kāds, kas bija ļāvis nakts nastai noslīdēt no saviem pleciem.

Tad — vārdi.

“And then I go and spoil it all by saying somethin' stupid like, ‘I love you’.”

Vārdi karājās gaisā. Maigi. Godīgi. Trausli.

Es nekustējos. Nerunāju. Tikai vēroju viņu no vietas, kur gulēju, viņa platā pleci siluetā. Viņš nebija apgriezies. Varbūt viņš domāja, ka esmu aizmigusi. Varbūt viņam tas bija vienalga.

Vai varbūt viņš zināja, ka neesmu.

Es ļāvu dziesmai beigties, klusumam karājoties kā miglai starp mums. Tad klusi es teicu:

“...Tas bija labākais kaverversijas izpildījums, kādu jebkad esmu dzirdējusi.”

Viņš sastinga, tikai uz sekundi. Tad — un es zvēru, ka to pamanīju — mazs, gandrīz samulsis smaids ievilka viņa mutes kaktiņu.

“Es biju nepareizajā tonalitātē,” viņš nomurmināja.

“Nē, tiešām nebiji.”

Viņš beidzot nedaudz pagrieza galvu, un viņa acis satika manējās blāvajā spīdumā.