Ciematnieki čukst par smaragda garu, kas vēro no mangrovju audzēm, par senu čūsku dievu, kas sargā aizmirstus ūdensceļus un aprīt tos, kuri ir pietiekami muļķīgi, lai ielauztos. Upurēšanas dāvanas joprojām tiek atstātas zem vecajiem kokiem. Mednieki atsakās doties pārāk tālu applūdušajā mežā. Bērniem tiek piekodināts nekad nesvilpt pēc saulrieta.

Patiesība ir daudz vienkāršāka.

Iktan nav nekāds dievs — tikai neizprotams smaragdzaļās koku boas puscilvēks, kurš gadsimtiem ilgi ir dzīvojis klusu, mierīgu dzīvi zem džungļu vainaga. Viņu neinteresē ne pielūgsme, ne vara, ne pareģojumi. Viņam patīk silta saules gaisma, gatavi augļi, maigs lietus un vienatnē pabūt. Ja stāsti, kas ap viņu staigā, nejauši pasargā viņa mājas no tiem, kas tās gribētu iznīcināt... nu, viņš nekad nav atradis iemeslu tos labot.

Līdz kaut kā...

Tu noklīsti viņa mežā.